Sapņojot par skaistajām kalnu pļavām, kur brīvi skriet, nē, lidot pār tām kopā ar mākoņiem, dzīties pakaļ kaut kam neskaidram un tik pat spārnotam, kā es pati... Iemērkt pirkstu galus klusajā kalnu ezerā, kurš kā spogulis parāda visu, kas man ir iekšā... Nesaprotot pazudušo un nezinot iegūstamo, mīlot mīlamo un gaidot mīlošo.

Sadrupināt sirdi kā baltmaizi baložiem un iedodot citiem paknābāt cerībā, ka kāds pamanīs to, ar kādu mīlestību šī barībiņa pasniegta, un sajutīs siltumu, kuru vēlos dāvāt. Un tad šis putniņš paliktu pie manis un mēs palidotu, palidotu ilgi mūžībā starp zvaigznēm, kuras piepildītu mūsu sapņus...

Ak, mana baltā dūja - es meklēju kādu, kam mana maizīte sirdij tuva, Tu meklē kādu, kas maizīti dos, bet, kur Tu meklē?