ljipa:

Atradu tik tikko kaut ko, ko esmu rakstījusi pirms aptuveni pieciem gadiem...

"Vai Tu zini, kas man tajā visā vislabāk patīk? Nē? Es arī! Es zinu tikai to, kas man nepatīk, kas mani kaitina, ko es ienīstu. Bet arī to es saskatu citos nevis sevī. Cik daudz, kas ir pateikts, būtu jāatsauc, bet Tu to negribi vairāk, nekā nevari. Ko Tu ienīsti attiecībās ar puišiem? Nezini? Es zinu! To, ka Tu nespēj viņiem uzticēties, Tu pati sevi par to ienīsti, bet, ko tas dod? Tevi tracina, kad Tev pajautā: "Vai Tu man uzticies?" Tu vienmēr atbildi: "Jā!", bet domā: "Nē! Nekad!" Nav jau tā, ka Tu nespētu uzticēties, bet dzīve māca - nekad, nevienma neuzticēties, jo sevišķi vīriešu dzimumam. Ko viņi dara, kad Tu viņiem uzticies - Tu ar viņiem pašķiries un tad sākas: "Bet Tu taču teici...!" Ko es varu darīt, ka es teicu, tagad tā nav. Kā beidzās pagājusī vasara? Es pat nevaru vairs ar draugiem (tiem, kuri mums bija kopīgi) aprunāties, jo lūk - es esmu pret viņu ļauni izturējusies. Un ko viņš nodarīja man? Kāpēc es tā darīju? Jūs zināt kā sauc to, ko viņš ar mani izdarīja - izvarošana. Ne jau fiziska, nē - garīga. Un es, es tam par ilgu ļāvos. Kas no manis tagad ir palicis pāri. Tā āriene, ko redz apkārtējie ir pilnīgs pretstats manai iekšējai pasaulei. Ārējo pasauli viņš man mainīja, bet iekšējo pasauli - sabojāja. Ja jūs zinātu, kā es mīlēju to sevi, kāda es biju agrāk, kā es spēju sevi darīt laimīgu ar vienu domu, ar vienu smaidīgu cilvēka seju. Tad arī es spēju darīt laimīgus citus. Tagad no manis prasa tikai manu ārējo, to, ko es ārēji spēju sniegt, neviens neinteresējas, kas notiek manī. Neviens pat nemēģina man palīdzēt tikt uz kājām. Bet pie tā esmu vainīga es pati. Es savu ārējo čaulu nepaveru, neļauju nevienam nojaust, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Arī brīžos, kad kļūstu vāja, nogurstu no šīs izrādes, paliek kāds nepavērts priekškars, kuru rada neuzticība citiem cilvēkiem. Es esmu ļauna, ne pret citiem, bet pret sevi. Kas tajā pats smieklīgākais - manis vairs nav, nav nevienas dvēseles paliekas, ne tādas, kāda tā bija. Es pat par spīti visam, kas ar mani pirms tam dzīvē bija noticis, biju es pati, bet mani spēja sabojāt cilvēks, kurš mani izmantoja, kuram es uzticējos, un es pat neievēroju, ka viņš ne reizi neteica, ka es viņam nozīnēju kaut ko vairāk par objektu, par kādu lietu, kas ir nomesta starp pārējām. Īstenībā viņš pat to neteica."

Secinājums - esmu paaugusies, bet tik un tā sāp...