Ja tā padomā, tad man pieder vairāk kā vienam otram citam. Citi teic, ka man iet smagi - avārijas, operācijas, citas sāpes, nav naudas utt. Bet manī ir kaut kas tāds tagad paslēpies, ka pozitīvismu, kopumā ņemot, izdzēst manī nav iespējams. Un, uzlūkojot cilvēkus, manī ir iekšējs smaids, jo ir spēcīga sajūta, ka es zinu kaut ko tādu, ko viņi nezina, kaut ko tādu par dzīvi, kas ļauj elpot brīvāk, sapņot vairāk, uzdrīkstēties un saprast, kaut arī neviens nesaprot. Tikai tas arī paliks visiem noslēpums, kas manī notiek, jo to ne uz papīra izlikt, ne vārdos izteikt. Bet noslēpumi jau ir jāpatur pie sevis! ;)