Melodrāmas skatīties ir kaitīgi jebkuram cilvēkam - tās ietekmē morālo un garīgo stāju. Vienalga, kāda šī ietekme būtu - velk uz raudienu, sakreņķē, izraisa dusmas vai smieklus (mēs jau katrs pats zinam, kas zem katras no šīm izpausmēm mūsos sēž).

Man, piemēram, grib iedvest domu par to, ka, par spīti visam, uz pasaules ir brīnumi, pasakas, vai nu kā kurš tās sauc, tb, prinči baltos zirgos.

Bet visvairāk man nepatīk, ka liek domāt par bijušo, bet ne no objektīvās puses - kādu pieredzi esi guvis, bet no subjektīvās - kāds draņķis bija viņš/biji tu pats, kā kādam ir sāpējis. Un tad sagribas kādam saritināties klēpī un pažēlot sevi, paraudāt, paskumt. Un tad saproti, ka neesmu jau mazs bērns un, piemēram, tēvam nezvanīsi nakts vidū, lai uzzinātu, ko viņš teiktu, ja tu aizbrauktu, vai viņš atbrauktu, tikai tāpēc, ka ir skumji.

Nepatīk būt lielai, pieaugušai...