Es gribu uzrakstīt visu, kas man uz sirds, lai tas pazūd kā nebijis (vai arī, lai visi uzzina, kas man uz sirds). Tā ir viena no tām sāpēm, par kuru nevienam stāstīt nedrīks, jo esi atradis laimi tur, kur to vari izjaukt citam. Tā ir saliņa nekurienes vidū tikai uz laiku, kamēr jāskrien tālāk, jātgriežas realitātē. Un realitātē paliek tikai sajūtas, kuras nedrīkst nevienam paust, kuras var izjaukt dzīvi, kaa mēdz teikt, citiem cilvēkiem.
Kamdēļ es allaž iepinos. Kāpēc es daru un tikai pēcāk domāju? Kāpēc man tas ir vienalga?

Vai tiešām cilvēki Latvijā ir nelaimīgi? Es nerunāju par visiem, bet ir tāda daļa īpaši drūmo tipiņu. Kaut vai palasoties tajos pašos draugiem.lv. Pie profiliem atrodama ļoti "pozitīva" gaisotne. Pie atrašanās vietas - manis nav, es neeksistēju, nekur utt. Pie sevis raksturojuma - uz nerviem krītošs, dzīvē apmaldījies, citus kaitinošs, nelaimīgs, jēgu zaudējis. Citiem iesaku - iet dirst, likt mani mierā, pakārties.
Par ko viņi visi domā? Kas viņus tik tālu ir novedis? Par ko tā sāpe? Nevar pateikt acīs, tad nu izliek savu sāpi šitā. Viņiem tiešām gribas, lai visi viņus žēlotu, vai arī tiešām ir nolēmuši drīzumā atvadīties no dzīves?
Bet, mani vairāk interesē, kas to izraisa.
Un, kā domā Tu? Kas pie tā ir vainīgs? Neticu, šajā gadījumā, ka pats. Ja ir vairāk par dažiem, tad tā jau ir tāda problēma, ko var ietekmēt sabiedrība kopumā, ģimene, darbs vai kas cits...