Nu, sākās ar kolektīva tusu 22. jūnijā - bijām pie Smārdes, pie Valguma ezera - tusējām, ēdām, spēlējām vienu lomu spēli par to, kas labi, kas slikti mūsu uzņēmumā, es biju savas komandas direktors, mēs uzvarējām, tagad man ir dāvanu karte Ls 30;- vērtībā uz Molu, pārējiem komandā Ls 20;- Super!

23. jūnijā aizdevos dažus km aiz Tūjas, uz vienu kempingu, kur tad arī notika līgošana, bet Jāņu sajūtas nebija - baigās masas, maz zināmu cilvēku. Boring!

24. jūnijā atbraucu atpakaļ uz Rīgu, biki savedu sevi kārtībā, pagulēju, tad braucu uz Smārdi, kur biki iedzēru šņab' un padancoju no visas sirds. Satiku dažu cilvēku, kurus gan sirds priecājās redzēt, bet prats teica - ni, ni!

25. jūnijā atgriezos Rīgā, patusēju pa mājām, devos pie viena drauga iedzert alu un paskatīties filmas...

26. jūnijā - gulēju mājās, skatījos filmas, aizgāju pie viena drauga ciemā, tad aizgājām abi pie cita drauga ciemā. Papļāpājām. Beidzot nedzērām. Aizgāju mājās, palasīju grāmatu, sagatavojos morāli darbam.

Protams tam visam cauri siera ēšana, dzeršana, danči, nedaudz miega, peldēšanās jūrā un zosu dīķī! Jauki kaut kā! Bet tomēr šajos Jāņos kaut kā pietrūka... Iespējams, ka tas bija lietus, iespējams, dvēseles siltums... Un varbūt kokteilis no abiem...