Tu cilvēks itkā kulies pa dzīvi, domā, ka viss ir forši - brīvība, neatkarība, darbs kaulus nelauž, daudz labu cilvēku apkārt...

Un tad viens vakars, kad atkal kaut kas noiet greizi, kāds solījis palīdzību, bet plāni mainās un palīdzība tiek atteikta. Sēdi un nezini, kam lai vēl palūdz... Un tādos brīžos gribas kādu blakus, tā bija arī, kad par slimību uzzināju, kad mašīna notrieca, kad vēl kas... Gribas kādu līdzās, kādam azotē paritināties un sajusties labi un drošībā... Kādu, kas palīdz, jo viss jau nav viena spēkos (vakardzienas ķibeli gan beigu beigās saviem spēkiem atrisināju)...

Bet nafig to visu - tādas lietas nāk un iet... Paliec vien Tu pats...

Vai visa dzīve ir kā nebeidzms meklējums?