Darb ir līdz kaklam!

Nu, ļoti līdz klklam...

Kaut zinot to, ka drope ir galā,
Pat students staigā tur, kur tam tīk,
Mēs nokniebsimies kanāla malā,
Mums iespers sētnieks pohmelīgs.
Kad Vasja atrubījies būs slīpi,
Mēs sadzirdēsim, kā šamais bezd.
Ne es, ne tu, neviens te nav skaidrā,
Kas viegli ielej, smagi prom iet.
Es tev stāstīšu visādas blēņas,
Par supporteri Hattricka.
Un pasūtīšu nahuj iet sēņot,
Lidot pāri pelkei atrubonā.
Vēl iemācīsimies dirsties klusu,
No āžu dirašanas prom bēgt
Tad aizsūtīs mūs abus uz Straupi,
Kur delīrijā varēsim ķērkt.
Jo kas korķi izšauj,
Pats no korķa krīt;
Kas vienmēr dzerstās apkārt
Tur, kur pašam tīk?
Kas vienu plakstu atver un pec tam otru ar?
Ko smagi moca pohas - hei, glābjas, kas vien var!
Še tev mana plauša,
Akna, niere, sirds,
Vai tas ir tas, ko gaidi,
Vai vecais labais spirts?
Kas vienu plakstu atver un pec tam otru ar?
Ko smagi moca pohas - hei, glābjas, kas vien var!
Draugi pārmetīs mums šmigaino noti,
Un teiks, ka āžus dīrā citādāk,
Bet mēs abi zinām ļoti, ak ļoti,
Kā salāpīties var atklātāk.
Un kad alū skalosim mēs rīkles,
Bet augšā spīdēs apaļš balts logs
Aiz smaidiem noslēpsim mēs pohas,
Tas bija varen izdevies joks.
Kaut zinot to, ka drope ir galā,
Pat students staigā tur, kur tam tīk,
Mēs nokniebsimies kanāla malā,
Mums iespers sētnieks pohmelīgs.
Kad Vasja atrubījies būs slīpi,
Mēs sadzirdēsim, kē šamais bezd.
Ne es, ne tu, neviens te nav skaidrā,
Kas viegli ielej, smagi prom iet.
Neviens nav skaidrā
Podā vemt
Uz Straupi laižam
Tad atkal dzert!