Ārā tik brīnišķīgi puteņo! Man sirsniņā ir silti - dzeru mazliet tējas, esmu mazliet priecīga, mazliet laimīga, mazliet skumja, mazliet pagulējusi, mazliet... Dažiem cilvēkiem vajag tik maz, lai justos labi... Man ir tas maz! Man ir ļoti maz, bet man ar to pietiek, šķiet, ja man būtu vairāk, tad man jau būtu smagi. Pietiekamība lietās, pašpietiekamība sevī, esība no otras puses. Ko gan es vairāk varētu vēlēties kā nedaudz skumji laimīgas nedēļas nogales, nedaudz ilgu darba dienās, nedaudz noslēpumainības, nedaudz kautrības, nedaudz mīļu vārdu un siltu, kā šķiet, saprotošu azoti, kas neko neprasa vairāk kā ir, eksistē konkrētam brīdim un nedomā par steidzamo, nepieciešamo. Vienkārši būt! Eksistēt dotajam mirklim!

Ārā tik skaisti puteņo!

Man kaut kad pagājušajā nedēļā uznāca dīvaina (?) doma. Ja nu ir tā, ka debesīs (Paradīzē) nonāk nevis tie, kas visu mūžu ir dzīvojuši lielum lielā svētulībā, bet tieši tie grēcīgie? Visi nonāk debesīs, elles nav. Bet vistuvāk Dievam nonāk grēcīgie. Zināms, ka Dievs mīl mūs visus bez izņēmuma, bez nosacījumiem (cik skaisti!), bet tie grēcīgie, tiem tā mīlestība visvairāk nepieciešama, tas nav kā grēku nožēlošana, bet gan kā iespēja sarunāties ar Dievu, lai rastu piedošanu pats sev.