Cilvēki to vien dara kā skrien un dara... Uzņemas par daudz un tad stāsta kā neiet, vieni sūdzās, citi tikai stāsta... Man ir tāda nelaba īpašība kā gruzīties par to, kā cieš citi, kā viņiem neiet, neveicas... Bet man jau arī savu problēmu pietiek! Tāda sajūta, ka es esmu kā melnais caurums, kas radīts, lai uzsūktu visas rūpes, kas cilvēkiem ir! Viņi pasūdzas, viņiem paliek vieglāk, bet es arvien ieslīgstu tumsībā, mana sirds apmācas no tā, ka tajā tiek grūzsts tik daudz negatīvā, ilgi es vairs tā nevarēšu... Kādā brīdī tas viss nāks ārā... Un tad cietīs daudzi, bet visvairāk es...