(bez virsraksta) @ 11:08
Jaasaak jau ar to, ka filozofija ir tik neparasta, jo to gluzji par zinātnisku nenosauksi – taa ir gudriibas miilestiiba un, peec Platona, arii miilestiiba pret skaisto. Savaadi, ka var pastaaveet zinaashanas par kaut ko, par ko zinaashanas praktiski neeksistaa. Nevar iekalt definiiciju guuzmu un pazinjot: „Man ir filosofijas zinaashanas!”
Filosofija ir zinaatne par zinaatneem, kura pati izriet no citaam zinaatneem.
Filosofija ir maaciiba, kura katram maaciis ko citu. Ir tikai viena kopiiga ieziime – domaajot abstrakti, atshkjiriigi un filozofiski ir iespējas guut shiis filozofijas zinaashanas. Domaat filozofiski. Sho vaardu salikumu pat iisti nav iespeejams izskaidrot. Tas ir domaat taa, lai mekleetu, censtos izzinaat, izprast aciim neredzamaas, savdabiigaas lietu buutiibas. Godiigi sakot, shkjiet, ka sho terminu saprotu, bet paskaidrot nemaaku. Te arii ir taa filozofijas zinaashanu specifika – maaceet paskaidrot savas domas un kaut kur zemapzinjaa apsleepto gudriibu, gudriibas miilestiibu. Tas ir gluzji kaa Platona „Alas” liidziibaa – vajag iziet saules gaismaa un paskatiities uz lietaam taadaam, kaadas taas patiesiibaa ir.
Mees katrs savaa buutiibaa esam filozofs, tikai vairaakums no mums nav speejiigi (vai neveelas) atraisiit sevii gudriibas miilestiibu, paust to citiem... Ne velti mums veesturee ir tik maz filosofijas dizjgaru (ja pareekjina uz kopeejo iedziivotaaju skaitu katraa laikaa un arii taa pat)...
=0)