Kāpēc, kad kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta, mēs sākam savas problēmas dalīt ar pasauli? Kāpēc mēs iedomājamies tajā brīdī tikai par sevi? Laikam jau nostrādā mūsu Egoisms... Kad pašam sāp, kāpēc nelikt arī citiem ciest?

Nav jau argumentu... kad sāp, tad draugs kļūst svešinieks, radinieks - kaimiņš, bet mīļotais ienaidnieks! Kāpēc tādas pārmaiņas?
- Sāp! Ai, kā sāp, - čukst kāds puisītis uz ielas! Es viņam pavaicāju: - Kāpēc??
Viņš par sāpēm skaļi nerunājot... "Jocīgi," es nospriedu.
Kas gan viņu atturēja no savas sāpes izklāstīšanas man - pavisam svešam cilvēkam?


"Tad arī jums sāpētu..."


Viņš nebija egoists... bet cik tādu mums te ir? Hmm, atļaujiet saskaitīt- uz zemes ir 8 miljardi iedzīvotāju, tātad 8miljardu egoistu! Es saprotu jūsu pretenzijas, jo tikko apgalvoju, ka mazais puisītis neesot egoists. Viņš tāds nebija pret mani, un tikai šoreiz. Citā situācijā un citā laikā viņš būtu tieši tik pat liels. Šoreiz viņš laikam vienkārši redzēja, ka arī man sāp!
Aiz viņa egoisma bija paslēpies cilvēciskums. Tāds gan piemīt tikai retajam, ja tā skaitliski, tad varbūt 1miljardam cilvēku?


Bet par tiem cilvēcīgajiem jau nerunā... runā par tiem, kas melo, kas zog, kas nīst, kas sāpina... nerunā par labo Aijas tanti kas aizdeva tev cukuru... runā par tevi- tu esot piekāvis zēnu no 8.klases,runā par mani - es esot dejojusi ar vacāku vīrieti... runā par mums- mani, tevi, Kārli un Gitu ..., par tiem kas neaizdod cukuru un neatrodās mājās pēc vienpadsmitiem. MĒS viens otru sāpinām.

Mēs runājam par sevi. Ķidājam viens otra dzīves kā zivij iekšas, tikai ārā mēs sviežam visu labo, un zupu vāram no liekā, no tā par ko pat zivij būtu kauns!

Vai nav mazliet jocīgi- tu man, es tev. Kurš kuram?

"Ššššššš...." mani apklusina blakus sēdošā dāma - man tie jūsu dvēseles monologi apnikuši! Es cenšos saklausīt, ko tad Jānis ir nozadzis Ditai!?