Zaldātiņi... @ 19:10
...tādi mēs esam visi, vienalga kā, bet tā ir... Tu domā, ka esi kas īpašs? Bet pasaule Tev neļauj... Jo mēs visi esam vienādi, gluži kā mazi alvas zaldātiņi... Mēs skatamies uz pelītēm, tās mums šķiet vienādas, arī lāči un kaķi, un suņi. Jā, Tu atšķir savējo, tam ir tumšāks kažociņš, tam gaišāks, tas lielāks, tas mazāks. Arī starp cilvēkiem Tu dažus atšķir, tos, kurus pazīsti, vai arī ir kāds īpaši uzkrītoši apģērbies, vai arī tā jaukā tantiņa, kas vecrīgā dejo, ieslēgusi savu maģīti, bet, ja viņa vienkārši ietu pa ielu, Tu viņu pazītu?! Mēs esam tādi paši dzīvnieciņi, kas pazīst sava tēva vai mātes saucienu, tādas pašas mātes un tēvi, kas dzird savu bērnu raudas, un atšķir smieklus... Bet tik un tā mēs visi esam vienādi, skatoties no kāda konkrēta skatupunkta, kaut vai no Dieva, jo lūk Viņa priekšā mēs visi esam vienādi! Mūsu viedoklis par to, ka esam atšķirīgi ir tik subjektīvs! Es zinu, ka tam nav iespējams piekriest, jo arī es pati tiecos būt atšķirīga, nebūt tāda kā citi, jo es uzskatu, ka katrs mēs esam Personība! Bet tomēr, vai mēs patiesi esam atšķirīgi? (Ne)ticu...
=0)