Good&Evil

21:06: Velopastaigas
Svētdien, neņemot vērā 13. datuma maģisko spēku un nevarēdams laist garām tik skaistu pavasara dienu, nolēmu tā kārtīgāk iezīmēt velosezonas sākumu un nobraukt kādu "kārtīgo" maršrutu.
Kas gan labāk tam derēs, ja ne ierastais Rīga - Sigulda.
Sākuma doma gan bija aizmīties līdz šim pasākumam (nedaudz aiz Vangažiem) un pēctam atpakaļ uz Rīgu, bet izdomāju pārplānot.

Tā nu ap vieniem dienā esmu Juglas "staķikā", sapumpēju riepas un brauciens var sākties. Sākumā gan ir neliels diskomforts no blakus ātri skrejošajiem auto. Sen nav pa lielajiem ceļiem braukts.
Vēl nelielas galvassāpes sagādā tikt garām visām nobrauktuvēm uz labo malu, nevar īsti saprast vai braukt pa joslas malu vai starp taisni braucošajiem auto un tiem kas pa labi griežas. Pirms ViaBaltica uzbrauktuves nočammājos un palieku joslā, kas ved uz tiltu. Nākas palaist garām iespaidīgu daudzumu auto līdz rodas izdevība tikt pareizajā joslā. Svētdiena, visi brauc atpūsties jūras virzienā.

Tālāk ceļs ir mierīgs un ātrums nemainīgi turas ap 27-30 km/h. Pie skaņas no garām braucošajiem smagajiem, vieglajiem un autobusiem ir daudzmaz pierasts. Ātri pietuvojas Garkalne, tilts pār dzelzceļu un tālumā jau redzams Vangažu tilta siluets. Laiks ir silts, lai gan ik pa brīdim iepriecina spirgts vējelis, labi ka nav pretvējš, kas spēj jebkuru braucienu padarīt nebaudāmu. Vēl pāris minūtes un esmu jau Vangažos, pusceļš. Autobusa pieturā uz mani noraugās pāris vienmuļas sejas. Laikam velobraucēju īpatsvars uz ceļiem ir niecīgs, vēl sezona tikai sākas. Braucu tālāk. Vēl tik kādi 3-4 km aiz Vangažiem un pagrieziens uz manu apmeklējamo sacensību norises vietu.

Jā, drīz pie ceļa ir norāde, ka jāgriež pa labi mazā lauku ceļā, kas ielokās arvien tālāk mežā. Te ir mans pārsteigums, kad ne pēc pirmā, ne otrā kilometra nekas nerādās, ceļs iet tālāk un kļūst apnicīgāks. Abās pusēs caurredzams priežu mežs, labi, ka ceļs ir daudzmaz ok braucams. Pēc aptuveni 4 km ieraugu mašīnu rindas kā jau visās orintēšanās sacensībās, esmu atbraucis. Pie mašīnām ceļš izbeidzas un tālāk uz abām pusēm aizstiepjas dzelzceļš. Sacensību centrs ir otrā pusē. Visi cilvēki kā mazas skudriņas rāpjas pāri tam, kā zemē nomestam zaram. Ņemu arī es velo padusē un kāpju pāri uzbērumam.
Pie sacensību centra vērojama rosība, lai gan pirmais dalībnieku vilnis ir startējis, man interesējošie cilvēki vēl turpat ganās un nav aizgājuši mežā. Satieku, parunājos, pavēroju cilvēkus. Tad jau arī viņi dodas distancē. Novēlu labus panākumus, vēl brīdi paskatos apkārt un tad jau arī dodos atpakaļ uz savu 4 km ceļu līdz šosejai. Līdz šosejai tieku samērā fiksi un tad jau arī nolemju, ka braukšu uz priekšu līdz Siguldai nevis atpakaļceļā uz Rīgas pusi.

Tieku ātri līdz Sēnītei un tagad jau tik līdz gaujas zvēraudzētavai un Sigulda gandrīz klāt. Braucot ar interesi noskatos kā policists ar radaru rokā, nomaskējies kāda reklāmplakāta pakājē, sēž un vērīgi skatās uz braucošajiem spēkratiem. Šiet vēl nebiju viņus manījis. Jāatcerās! Daba šajā posmā kļūst arvien ziedošāka un vasarai atbilstošāka. Abās šosejas pusēs lapojoši koki un krūmi.
Platais 2joslu celš katrā virzienā beidzas un saraujas tādā mazā asfalta līnijā. Braukt nākas pa pašu nomali jo baltā svītra ceļa malā uzkrāsota tieši tur kur beidzas asfalts. Bet tāds nu šis posms līdz Lorupes tiltam bijis vienmēr. Labi, kas tas ir īss. Tālumā jau dzirdu "Aerodiuma" skaļumu. Uzmetot skatu, redzams ka daži jau lidinās, citi stāv rindā un gaida savu kārtu. Jocīgi tā jaunā versija izskatās, bez augstajām malām. Tālāk pa Lorupes tiltu neriskēju braukt, galvenokārt ļoti šaurās gājēju ietves dēļ. Varbūt kopš pagājušā gada ir kas mainījies, bet to šoreiz nepārbaudu. Griežu pa kreisi uz veco ceļu. Tas tāds likumots un kalnains posms. Nākas krietni pamīties, lai Siguldas pusē tiktu augšā.

Uzbraucot esmu Kaķīškalnā, braucu pa mazajām ieliņām un vēroju greznās privatmājas, te netālu ir māju kopums, kas saucās Vidzemes Šveice vai kā tamlīdzīgi. Tālāk ir kokzāģētava un aiz stūra Kaķīškalna slēpošanas trase, kur vasarā darbojas piedzīvojumu parks "Mežakaķis". Bez "acs uzmešanas" tam nekādīgi nevar. Kā ierasts mašīnu daudz, visi cītīgi kaut kam nodevušies. Citi bauda teju un kafiju atvērtajā kafejnīcā, citi apgūst pirmās iemaņas rāpjoties pa trosēm, vēl citi jau ir trasē un pavisam lejā dzirdami emocionāli kliedzieni cilvēkiem laižoties nobraucienā pa trosi ar skrituli. Viss notiek! Brīdi pakavējos domās, kad būs šīs vasaras pirmais kāpiens šeit, kopumā jau trešais. Nenonācis pie skaidra secinājuma, dodos tālāk Siguldā, tagad jau stacijas virzienā, noskaidrot, kad ir vilciens uz Rīgu.

Vēl jau protams Siguldā ir simtiem vietu un ceļu ko apskatīt, bet šodien ir par maz laika un iespēju to izdarīt. Tuvojoties stacijai redzu daudz cilvēkus jau sežam uz soliņiem pie perona, tātad drīz jābut vilcienam. Žigli ieskrienu stacijā nopirkt biļeti un ejot laukā jau nāk vilciens. Esmu paspējis tieši laikā. Vilcienā velo iekaru speciālajā turētājā, kur tagad visas vietas ir aizņemtas pēc mana velo ielikšanas. Citi ar ir izvēlējušies ceļot ar velo. Atsēžos vilciena krēslā un sākas mājupceļs uz Rīgu.

Pirmais mazais mērķis šosezon sasniegts, tagad domās veidojas plāns citiem daudz garākiem braucieniem. Maršruti Rīga - Valmiera un Ērgļi - Madona - Līvāni (protams ar vilcienu palīdzību) noteikti būs jāizmēģina tuvākajā laikā.