Cik gan lielu lomu savās dzīvēs mēs piešķiram vārdiem. Tādiem vienkāršiem, vēl nedaudz karstiem, tikko izrunātiem un nepārdomātiem.
Un ļaujam tiem lauzties sevī, saplēšot un sagraujot visu ar ko tie saskarās. Un pēc tam sāp, jā, pašiem, ne jau tam, kas tos izsaka.
Un tas viss tikai tāpēc, ka necenšamies to visu redzēt arī darbos, bet akli noticam. Lai arī patiesība vēlāk izradītos cita.
Ir jāļaujas taču kādai devai dzīves gudrības un jānogaida.
Un morāle kāda?
Tāda, ka tagad centīšos izsūkt visu to indi, kas sakrājusies manī, lai aizvāktu visus aizspriedumu un niknuma aizmetņus, kas vēlāk varētu sēt nepatiesību un tukšumu citos. Tā, lai tiem, kas izvēlas noticēt, būtu pamats to darīt.
Garastāvoklis:: frustrated
Mūzika: DM - People ar people
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}