Pirmais septembris kā vienmēr saposts un smuks palaists tautās. Bet izrāde paliek izrāde, tai jābūt smukai. Un bija arī, pretēji kaimiņiem Krievijā. Ždanoka gan izmisīgi centās neslēpt sveci zem pūra, bet lai jau. Ārišķībām ir spēks, nenoliedzami, biedri politiķi.
Koncerti, izklaides, miermīlīga un netik miermīlīga alus padzeršana, policisti laiski dežūrēdami ielās, iereibusi jaunatne uz ielas, pa ielu, visvisādi...
Nosvinēts godam. Kā nekā proletārieša sapnis - svētki ikdienā.
Bet iekšēji neliela nostaļģija, tukšums, kas mijas ar īsiem priekiem. Nožēla par vasaras paskriešanu. Bija labi. Smaids paliek.
Un tomēr atsvešinātības sajūta. Kautkā vienmēr pietrūkst. Mazumiņa līdz laimei, ikdienas sīkumi pinas pa kājām. Joprojām citur ir labāk un labums ir citur. Pats arī tur esmu.
Mudžeklis, ko vēl teikt. Atrisināt vai mest apkašējajā plauktā?
/un jā ir bēdīga noskaņa jeb domas izrautas no konteksta nevar smaidīt...
Garastāvoklis:: pārdomas
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}