..tas kopā ar mani jau ir sen, pat ļoti sen, senāk kā gribētos atcerēties.
Pat neatceros, kad tas uzradās. Varbūt tas bijis vienmēr. Allaž pie sienas, labi redzamā vietā, maldams savu laika plūsmu. Dažkārt ik stundu izdvešot klusu melodiju kā nopūtu, ka vēl viena stunda pagājusi, bet citkārt vienmuļi klusējot, iegrimdams laika putekļos. Esmu, paskatoties uz to nodomājis, "vēl tikai piecas minūtes!", pie sevis nolamājies "cik maz laika palicis!" vai laimīgi uz to palūkojies, nemaz nemēģinot aptvert, ko tas rāda. Taču laikrādis vienmēr bijis nemainīgs, cauri visiem šiem gadiem. Mainījies viss iespējamais, bijuši gan neaizmirstami, gan skumji brīži, aizmirsti notikumi, bet tas vienmēr neapstājoties steidzis skaitīt sekundes. Paskatoties uz to, redzu tos pašus ciparus ko sen sen atpakaļ, nekas neliekas mainīijies, bet ir... nenovēršami ir zudis kas dārgs.
Pārņem mazumiņš nostaļģijas, atmiņas... tās vienmēr ir mani vajājušas.
Bet negribu. Nedrīkst ļauties. Ir cits laiks, cita vide.Lai vai kā pulkstenis paliek, laiks tāpat...
Saikne ar pagātni. Varbūt tā arī labāk.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}