(e)

Neesmu pīpējusi nu jau kādas sešas stundas.
Tagad vakarēju pie datora un domāju, iet vai neiet uz "Statoil" pēc cigaretēm. Tā kā varētu, pat vajadzētu, bet īsti nesaprotu - prasās vai neprasās pēc nikotīna.
Ai, laikam tomēr iešu, ko te daudz ņemties. Nav jau ziema aiz loga, pa ceļam nenosalšu.

Tātad.

Aizgājām ar Aiju virtuvē uzpīpēt un iztīrīt zobus. Kamēr viņa darbojas, tikmēr es uz palodzes vienā mierā pīpēju, līdz pamanu, ka apakšā kaut kāds čalis stāv un vicinās ar telefonu. Pasaucu Aiju, lai viņa paskatās. Bet šis pa to laiku izvelk laukā savu daiktu un sāk studzināt. Un turpina to darīt pāris minūtes.

Tāda, lūk, koju dzīve.

Un šodien atkal migrēju uz Rīgpilsētu.
Atstāju aiz sevis gandrīz mierīgu nedēļas nogali.

Pirms pārdesmit minūtēm sēdēju mašīnā un bezmazvai skaitīju lūgšanas, lai pretī nenāk otra mašīna, vai kāds cilvēks, vai vispār jebkāda matērija, kas pēkšņi var uzrasties visnepiemērotākajā brīdī.
Bet beidzās viss laimīgi. Ar ļumīgām pekām izkāpu laukā un tagadiņ cibojos. Redz, kā.

Šaušalīgi kaitina, ja apsola piezvanīt un nepiezvana. Ļoti kaitina.

Citādi viss kārtībā. Skola forša, klepus mazinās un kājas pagaidām vēl sausas, pa peļķēm brienot.

Nemaz nestāsti man neko. Es neko nevēlos dzirdēt.

Šovakar ir jātiek uz bijušo divpatsmito klašu pasākumu pāris km no manas dzīvesvietas, bet nav itin neviens, kas varētu mani turp aizgādāt.

Labi, ka ir Nauris. Un labi, ka Naurim ir mašīna. Bet vislabāk tas, ka ir brīva vieta.
Viss, garastāvoklis atkal štokos. :)

No katra cilvēka es paņemu kaut ko sev.
Jocīgais puisis, ar kuru sapazinos kaut kādā pasākumā, būs man iemācījis nejautāšanu, kā arī īsu un konkrētu runāšanu, neizplūstot pārāk garos un liekos aprakstos.

Skola sāksies, bet vasara nebeigsies. Sēdēšu un savā nodabā smaidīšu par iedomātu zaļu zālīti un zilām debesīm. :)

Ārā ir karsts laiks un es jūtos forši. Liels, pozitīvs smaids.
Tāda ir mana vasara.