visskumjākās acis ir man, kad tik tiešām ir skumji.

ir arī nikolasam keidžam.

ārprātīgi. tikko gandrīz guļot nosmaku. piemodos, dzirdēju kaut kur fonā "bez tabu" stāsta par atsavinātām narkotikām un jutu, ka kaklam kaut kas aiziet priekšā, ka vairs nevaru ne pakustēties, ne pakliegt, ne paelpot.
palika tā karsti, karsti, un tā sajūta, ka Tu neko nevari, neko, neko, ir šausmīga.
vēl tagad sirds pulsē divtik strauji kā prasti,
asinsvadi piepampuši un rokas trīc.

ne norvēģijas dienvidos,
ne maskavā,
ne te.
tas triks ar pavasara apaviem un mētelīti parasti izdodas.

- Tu esi kā vēl neizpirsts bezdelis manā ānusā,
un drīz visi jutīs, kā Tu smirdi.

tava paradīze
ir mana elle

ne otrādāk

patīkami samocīti labās rokas pirksti.
mazs, mazītiņš pavediniņš, aiz kura pieķerties.
kā aisbergs.
un, un.
uz migu.

šodien izmēģināju berimbau spēli.
interesanti, vinotaļ.

šodien mani, apzinīgo vidusskolnieku, kurš, pārrakstījis matemātikas ieskaiti, virza soļus uz mazās skoliņas izejas druvju pusi, aprunāja divi mazuļi no pirmajām klasēm.
izrietošais dialogs :
-kāpēc pēdējā laikā skolā es redzu tik daudz svešu tanšu?
-es nezinu. ā! laikam tādēļ, ka drīz būs lāčplēša diena.

laburīt!