ar labās rokas pirkstiem es sparīgi rotēju rōzā krāsas bibliotēkas kartiņu,
kamēr kreisajā rokā ērti bija iegūlusies profesora norbekova grāmata.
es atrados kādā dzeltenas krāsas ēkā, aiz durvīm, kuras rotāja uzraksts "lietotas mēbeles" un uz kurām ar līmpapīru nevīžīgi bija pielipināta a4 formāta lapa, kas datorraksta imitējošā rokrakstā vēstīja, ka veikalā ir spilgti rozā atlaides.
sēdēdama kādā no siltajiem, lietotajiem dīvāniem, dzirdēju divu tantīšu sarunu par to, ka neviens cilvēks nevar būt vesels,
ka tās ir muļķības, kad cilvēks stāsta, ka ir vesels, jo vienmēr cilvēkā iekšā esot kāda kaite.
turpertim tajā pašā laikā es ne tikai dzirdēju šo sarunu, bet lasīju grāmatu,
kurā toties bija rakstīts, ka visas slimības rodas cilvēka neticībā.
starp manis dzirdēto un redzēto bija pārāk koncentrēta disonance,
es demonstratīvi aizvēru grāmatu, iztaisnoju muguru, maigi pasmaidīju un iesaistījos tantīšu diskusijā.