Manī ir tik daudz emociju, ka es netieku ar to galā... Vienā mirklī es Tevi mīlu vairāk par visu, jau pēc sekundes ienīstu no visas sirds... Tieši to Tu man esi nodarījis... Lai gan Tu nekad šo visu nelasīsi, neredzēsi, es tik un tā izteikšu savu lūgumu- apsoli, ka nekad neaizmirsīsi mūsu smieklus, mūsu sapņus, mūsu vieglumu un brīvību. Apsoli, ka neaizmirsīsi cik vienoti jutāmies... Lai gan, visdrīzāk esi to visu jau aizmirsis un visu to, ko teici man, tagad čuksti savai žurkai... es esmu tik nožēlojama... Es katru brīdi domāju par Tevi. Es neguļu naktis, lai veltītu to laiku asarām, kuras Tev ir vienalga... Tev ir pilnīgi vienalga par mani, tomēr es tik ļoti Tevi gaidu.. Un tas nekad nenotiks, jo neesmu Tev vajadzīga. Tev nevajag neko no tā, ko es Tev devu. Jūs abi ar žurku par mani vienkārši pasmējāties. Par maniem centieniem, rūpēm, par manu mīlestību... Jūs vnk mani pazemojāt ar savu ņirgāšanos... Patiesībā, ja man būtu laika mašīna, es atgrieztos pagātnē un izdzēstu mūsu iepazīšanos- es jutos laimīga savā iepriekšējā dzīvē, tagad, kad esi man parādījis augstāku laimi un to visu atņēmis, es esmu zaudējusi pamatu un tāpēc daudz labprātāk nekad šo laimi nebūtu iepazinusi... Tu esi mani salauzis un iznīcinājis. Pavisam. Vienmēr.