Izrādās, mana halāta josta nespēj mani noturēt... Vai arī to nemākulīgi sasēju. Iedzīvojos tikai pāris stundās bezsamaņas un daudz sasitumos no kritiena. Sāp visas maliņas. Un visvairāk sāp sirds. Sāp, ka nespēju darīt Tevi tik laimīgu, lai Tu būtu šeit. Sāp, ka nespēju pat nomirt. Jo tas ir vienīgais, ko šobrīd vēlos.
Jūtos tik pazemota, kad žurka uzrakstīja, ka Tu pats viņu uzmeklēji un piedāvāji sākt visu no jauna. Bija tik pretīgi redzēt bildi no Tavas guļamistabas..Tas ir pazemojoši. Plusā, es nesaprotu, ko Tu domā un uz ko ceri, jo tās lietas, dēļ kā jūs iepriekš izšķīrāties, tās jau nekur nepazudīs... pat, ja tagad kādu mirkli žurka darīs visu to, ko nedarīja iepriekš, ar laiku tāpat viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Tagad, ar šo gājienu, Tu savā dzīvē pakāpies atpakaļ, tieši turpat, kur jau biji. Virzība uz priekšu nenotiek. Tu lieliski zini, ka žurka nebūs Tev nepieciešamais atbalsts ne fiziski, ne morāli, lai Tu virzītos tur, kur sapņoji būt. Es teicu, ka biju gatava mainīt visu, kas nepieciešams, lai atbalstītu Tevi. Un, kas nav mazsvarīgi- es šajā laikā domāju tikai par Tavu attīstību, ne savu. Tikai Tu to pat nemanīji. Vai arī, ja manīji, tad Tev bija vienalga. Tāpat kā viss, kas ir saistīts ar mani. Tev ir vienalga.

Tava uzvedība ļoti uzskatāmi parāda, ka esmu Tev vienaldzīga. Es vairs neko nedarīšu. Nerakstīšu, nemeklēšu. Tam nav jēgas. Tev mani nevajag. Lai gan man ļoti, ļoti vajag Tevi.

Es atkāpjos.

Manis nav.