Jau atkal jauna diena un domas tikai par Tevi. Es nespēju noticēt, ka tas viss bija meli. Es nespēju ticēt, ka cilvēks spēj tā izlikties. Vai atceries Jaunajā Gadā, kā dejojām līdz plkst 6 rītā? Tu izskatījies tik laimīgs. Tu nebeidzi smaidīt...
Šis viss būtu daudz vienkāršāk, ja Tu paskaidrotu, kas notika. Man nebūtu jāmokās ar visiem šiem šausmīgajiem jautājumiem, šaubām, neziņu... Es zinātu, kas ir kas un ko es izdarīju tik nepareizi. Zinot patiesību, realitāti ir daudz vieglāk pieņemt. Paskaidro man. Es esmu pelnījusi vismaz izskaidrojumu.
Visu vēl var glābt. Vēl var. Ja Tu nāktu un parādītu, ka gribi mēģināt labot situāciju, es Tevi pieņemtu. Ok, nevar labot esošo situāciju, bet mēs varētu sākt visu no sākuma. Sākt ar izrunāšanos un tad turpināt ar randiņiem, iesākumā... nekādas kopdzīves uzreiz. Tikai randiņi, saziņa... un nevienam neko par to nestāstīsim, jo laime mīl klusumu. Bet, lai tas notiktu, Tev ir jāatnāk. Tu zini adresi, Tu zini manu tel nr (jā, es esmu nobloķējusi Tevi whatsapp, telegramā, bet caur sms tāpat Tu vari man uzrakstīt- man liekas aplami liegt absolūti visas saziņas iespējas, jo nekad nezini, kas ar cilvēku var notikt. Varbūt kādreiz kāds no bloķētajiem nr zvanīs dzīvības vai nāves jautājumā). Un galu galā, Tu vari vnk atbraukt, es vienmēr atvēršu durvis. Tikai atbrauc. Atbrauc, kamēr es gaidu. Neļauj man Tevi aizmirst... Lūdzu, atbrauc. Vismaz atbrauc un paskaidro, kas notika. Es nevaru piespiest Tevi mani mīlēt, ja reiz Tu mīli citu, bet vismaz tik daudz, kā noslēdzošo sarunu es esmu pelnījusi...
Sāksim visu no sākuma?
Shall we dance, again?