nolēmu atkal apciemot morru
iebraucot pilsētā, uzreiz atmiņā iepriekšējie braucieni, šīs pazīstamās šaurās ielas, tramvaji, neizburtojamās iestādes, sophisticated vending machines everywhere. atcerējos kā toreiz nezināju, kā pie viņa tikt. šoreiz izglābj apple ar find friends - redzu kā morra zvērīgā ātrumā kustas pa šoseju, nolēmu, ka brauc vienā no tiem pārātrajiem vilcieniem. pietuvojos street view un skatos - nē, viņš patiesībā skrien, kustas ātrāk nekā jebkas cits uz tās ielas, kas patiesībā nemaz nav šoseja. atpazīstu viņa latvijas karoga krāsu tērpu no kaut kur iepriekš redzētajām bildēm
zinu, kur atrast, but i end up chasing him around the city, as there is no way i can run as fast as he does. beidzot panāku viņu no aizmugures kādā pāršaurā gājēju-velo ieliņā, šķiet, nomurminu kaut ko, viņš pagriežas, neatpazīst, tad apstājas un smaidā pasveicina mani. vienmēr forši būt morras klātbūtnē. satiekam megu, abi dodas uz mājām, i follow
ar megu runājam angliski, viņa ziņkārīgi man jautā par latviju, skotiju un maniem iespaidiem par japānu thus far. vienubrīd sarunas gaitā viņas seju pārklāj melna ēna, morra uzreiz piesteidz un paskaidro megu, ka latvieši tā nedara, tāpēc es varētu nobīties; pieņemu, ka uz to brīdi uz manas sejas bija šausmas. megu nokautrējas, šoreiz viņas sejā zila ēna, bet viņa momentā to pazudina, so that i don't freak out completely
morram šoreiz ir pusgari, tuvu melni mati, tumši brūnas acis -- jo ilgāk viņš tur dzīvo, jo grūtāk ir palikt gaišmatainam latvietim, nodomāju es. taču viņam šķiet, ka viņš aizvien gaišs eiropeisks puika ar latviešu-igauņu asinīm, so be it, nodomāju es, taču nākamajā brīdī es viņu tieši tā arī redzu, un tagad arī mati nešķiet tik gari
turpmākajās dienās pilns ar piedzīvojumiem - dzēsām ugunskuru ananāsu krūmā, braucām ar kalnu velo pāri lielceļiem ar tramplīniem, piedzīvojām divu ekshibicionistu priekšnesumu. mēģināju noskaidrot, kas īsti ir tās melnās un zilās ēnas, ko gan megu, gan morra prata pārvilkt pāri savām sejām, taču uzzināju tikai to nozīmi - melnā ēna nepārprotami rāda izbrīnu, zilā - kautrīgumu, something you can learn to do, apparently, but it's only really reserved for the japanese. nopūtos un pieņemu to kā ir. kas i', tas i'
iebraucot pilsētā, uzreiz atmiņā iepriekšējie braucieni, šīs pazīstamās šaurās ielas, tramvaji, neizburtojamās iestādes, sophisticated vending machines everywhere. atcerējos kā toreiz nezināju, kā pie viņa tikt. šoreiz izglābj apple ar find friends - redzu kā morra zvērīgā ātrumā kustas pa šoseju, nolēmu, ka brauc vienā no tiem pārātrajiem vilcieniem. pietuvojos street view un skatos - nē, viņš patiesībā skrien, kustas ātrāk nekā jebkas cits uz tās ielas, kas patiesībā nemaz nav šoseja. atpazīstu viņa latvijas karoga krāsu tērpu no kaut kur iepriekš redzētajām bildēm
zinu, kur atrast, but i end up chasing him around the city, as there is no way i can run as fast as he does. beidzot panāku viņu no aizmugures kādā pāršaurā gājēju-velo ieliņā, šķiet, nomurminu kaut ko, viņš pagriežas, neatpazīst, tad apstājas un smaidā pasveicina mani. vienmēr forši būt morras klātbūtnē. satiekam megu, abi dodas uz mājām, i follow
ar megu runājam angliski, viņa ziņkārīgi man jautā par latviju, skotiju un maniem iespaidiem par japānu thus far. vienubrīd sarunas gaitā viņas seju pārklāj melna ēna, morra uzreiz piesteidz un paskaidro megu, ka latvieši tā nedara, tāpēc es varētu nobīties; pieņemu, ka uz to brīdi uz manas sejas bija šausmas. megu nokautrējas, šoreiz viņas sejā zila ēna, bet viņa momentā to pazudina, so that i don't freak out completely
morram šoreiz ir pusgari, tuvu melni mati, tumši brūnas acis -- jo ilgāk viņš tur dzīvo, jo grūtāk ir palikt gaišmatainam latvietim, nodomāju es. taču viņam šķiet, ka viņš aizvien gaišs eiropeisks puika ar latviešu-igauņu asinīm, so be it, nodomāju es, taču nākamajā brīdī es viņu tieši tā arī redzu, un tagad arī mati nešķiet tik gari
turpmākajās dienās pilns ar piedzīvojumiem - dzēsām ugunskuru ananāsu krūmā, braucām ar kalnu velo pāri lielceļiem ar tramplīniem, piedzīvojām divu ekshibicionistu priekšnesumu. mēģināju noskaidrot, kas īsti ir tās melnās un zilās ēnas, ko gan megu, gan morra prata pārvilkt pāri savām sejām, taču uzzināju tikai to nozīmi - melnā ēna nepārprotami rāda izbrīnu, zilā - kautrīgumu, something you can learn to do, apparently, but it's only really reserved for the japanese. nopūtos un pieņemu to kā ir. kas i', tas i'
komentoida