Vakar noskatījāmies The Invention of Lying. Ļoti patika. Kā viegla komēdija bez pretenzijām un īpašām jēlībām - ideāli.

Sižets: mūsdienu pasaule, kurā neviens nezina, kas ir meli, un nemāk melot. Līdz viens vīrs izdara satriecošo atklājumu, ka "var teikt to, kas nav".

Nu tā. Varēja būt vairāk joku un mazāk tēva-dēla attiecību apspriešanas. Šāda žanra filmā tas tomēr ir nevietā.

Vispār filmas pagaidām dalu šādās kategorijās:

1. filmas, kuras mani izklaidē:

a. labi sabalansētas pif-paf, varoņu, katastrofu, sci-fi filmas, Puaro/Mārplas stila detektīvfilmas, paretam ekranizējumi un pagātnes attēlojumi;
b. nejēlas vieglas komēdijas un parodijas;
c. asprātīgas filmas (Vudija Allena stilā un tamlīdzīgi);
d. ļoti sliktas filmas - filmas, kuras ir tik neticami sliktas, ka katru reizi jājautā sev: kur cilvēki ir smēlušies apņēmību, lai tās vispār uzņemtu, to pastāvēšana tādējādi pati par sevi šķiet brīnums; šādas filmas ir sastopamas ļoti reti;

2. filmas, kuras mani pārsteidz, defamiliarizējot kādu realitātes aspektu - tās ir sastopamas reti un parasti ir Eiropas valstu filmas;

3. filmas, kuras mani garlaiko - tās var būt jebkura žanra filmas, kuras nav pietiekami labas, lai izklaidētu vai pārsteigtu, bet nav arī pietiekami sliktas, lai pildītu ļoti sliktu filmu funkcijas; šeit iekļaujamas arī pseidogudras filmas.

Nu tā.