linguistica's Friends
|
|||||||
| Friday, August 14th, 2026 |
|
||||
|
Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski): Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls? Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini. |
||||
|
|
| Thursday, August 13th, 2026 |
|
||||||
|
Pie mana komentāra kādā citā cibā viens seksuāli norūpējies anonīmiķis atstājis man jautājumu: "Atradi sev spāņu pisaku?" Šoreiz linku nelikšu, kā parasti to daru, jo šis vīrišķības un drosmes iemiesojums, pats slēpdamies aiz anonimitātes, mani uzrunā irl vārdā. (Un attiecīgajā cibā, kā skatos, doksētāji ir mīļi gaidīti ciemiņi.) Par savu personisko dzīvi varbūt pastāstīšu citreiz un zem atslēgas. Taču šis izmisušais jautājums man atgādināja par vienu lietu, ko esmu jau labu laiku pamanījusi. Es pazīstu vairākas latvietes, kuras ir vai nu precējušās, vai nopietnās attiecībās ar spāņiem. Arī Spānijas latviešu FB grupās esmu šo pamanījusi - daudzas latvietes ir nopietnās, ilgstošās attiecībās ar spāņiem. Nu, tas jau nekas tāds īpašs mūsdienās. Bet - kur ir visi tie latviešu vīrieši, kuriem ir attiecības ar spānietēm? Nezinu, neesmu nevienu manījusi. Nevienu pašu! Nešaubos, ka speciāli meklējot gan jau var atrast kādu piemēru. Taču pagaidām, cik var spriest pēc maniem paviršajiem novērojumiem, tendence ir graujoša. Jāsecina, ka latvietei "atrast spāņu pisaku" ir elementāri. Bet latvietim "atrast spāņu piseni"? Nez, varētu būt neiespējamā misija. Bet tagad beidzot par būtisko: vakar vēroju pilnu saules aptumsumu. Satriecoša pieredze! |
||||||
|
|
|
||||||
|
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos? ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu. Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest: neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.; iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu. Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle. Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos. Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa? Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties. Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes. Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku. Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju. |
||||||
|
|
| Friday, August 7th, 2026 |
|
||||
| TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu. | ||||
|
|
| Thursday, August 6th, 2026 |
|
||||
| No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.” | ||||
|
|
| Monday, August 3rd, 2026 |
|
||||
| No instagrama reklāmas: “Roku darināti HISUI naži slīd cauri jebkam - gaļai, dārzeņiem, pat tomātiem. Griez gudrāk. Gatavo ātrāk. Pasūti zemāk.” | ||||
|
|
| Saturday, August 1st, 2026 |
|
||||
| Es vakar divos naktī braucu cauri Vecrīgai un dzirdēju, kā viens tūrists otram teica: “Holy shit, you are here for six weeks already?” | ||||
|
|
|
||||||
|
Visu cieņu, Spānija nodemonstrēja, ka var ātri un operatīvi atrisināt masīvu migrantu krīzi, turklāt nepārkāpjot humānisma principus. Vienas dienas laikā tika galā ar situāciju bez panikas un bez asinsizliešanas. Arvien vairāk lepojos ar savu mītnes zemi. Taču kārtējo reizi pārliecinājos, ka labējā politika ir balstīta baiļu un panikas kurināšanā. Jūs redzat bildes ar puskailiem cilvēkiem slapjos peldšortos, kas izpeldējuši krastā ar piepūšamajiem peldriņķiem, un jums ir briesmīgi bail, atrodoties pavisam citā kontinentā tūkstošiem km attālumā. Tikmēr manā pilsētā viss mierīgi, dzīve rit kā ierasts, ~30km attālumā no Ceutas. Žēl par noslīkušajiem cilvēkiem. Tas ir uz to neliešu sirdsapziņas, kas organizēja šo migrantu krīzi. *Llevar los cojones en carretilla - vest savus pautus ratiņos; izteiciens, kas pauž apbrīnu par drosmi un spēju tikt galā ar grūtām situācijām. Jā, spāņiem ir simts un viens izteiciens par pautiem, un kādu dienu es tos visus iemācīšos. :D |
||||||
|
|
linguistica's Friends
|
|||||||||||