lai nu ka, ikdiena tiesam noderetu tadai but...

You are Amelia Earhart Adventurous and boundary breaking. You believe that you can do anything, and do not hesitate to take risks to achieve a big goal. You like to problem solve, when a problem comes up. Take this quiz at QuizGalaxy.com

hmm....

Вы проведете год в поисках. Мы не можем сказать точно что — или кого — вы будете искать. Но коль скоро вы так начинаете год, вы разберетесь в этом сами. Кто ищет, тот всегда найдет. И может даже перепрячет.

Как вы проведете будущий год?

kas tad tie butu par ziemassvetkiem bez vainas apzinas. sorit kolege, no kuras kaut ko tadu nemaz nebiju gaidijusi, visus biroja apsveica ar pasdarinatam (!) kartinam un maziem sokolades salavecisiem. loti jauki un mili. kamer es te rakstu, vel divas koleges iemarseja ar kuku, piparkukam un mandariniem. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa tados brizos jutos ka nejauks parazits, kam neka vairak par, kaut ari no sirds nakusu, tomer papliku vardu nav. jau paredzu, ka majas jutisos tapat, ejot ciemos pie bernibas draudzenem. vienai no vinam bus lidzi ari nesen ieradusies meita, bus jatelo spiedzosa sajusma par to bernu, kaut ari vislabpratak es nodotos sarunai ar pasu draudzeni. ko lai dara, dzive mainas..
visvairak laikam skumstu par to, ka dzili dzili kaut kur pasos talakajos sirdskambaros man ir bail, ka cilveki meginas merit manu milestibu pec spiguliem uz kartinam un davanam. davana man ir tikai vienam cilvekam, kartinu nevienu Latvijas robezas vel neesmu nosutijusi. kaut ka iedomajos, ka bez ta sogad varetu iztikt, vai ari sutit mieriga gaisotne, ta, lai sanem starp z-svetkiem un jauno gadu, ta laikam ari darisu.
pret "profesionalo" kritiku sodien vairs neesmu tik jutiga, esmu jau samierinajusies, ka nebusu mehaniska darba ierice, bet cilveks

vel nekas tads ar mani nebija gadijies. svesa sieviete pie kases piedavaja man 1 no savam biletem "ne, jus man neka neesat parada, es loterija laimeju". izskatas, ka ari es laimeju loterija.

 

lai dzīvo NATO, lai dzīvo banāni un melnā tēja! bet vispār esmu šokā - tā gribējās netikt šodien uz darbu, bet še tev: visi ceļi vaļā, ej, kur acis rāda (nu, zināms jau, kur rāda, bet jāiet noteiktajā virzienā, kā zirdziņam ar klapītēm...)
ja pietiekami intensīvi izdzīvo tukšumu, tad nemaz nešķiet tik traki... nav ilūziju par pavieglo tekstu būtību, bet kaut kur sirds dziļumos tomēr gribas kaut 1 reizi būt la femme fatale. tā, ka līdz kaulam; nē, līdz kaulu smadzenēm, vēl dziļāk. tādu skaistu spīgulīti pie sievišķās apziņas atloka. bet pagaidām nākas samierināties ar elpas aizraušanos..

vel joprojam brinos par cilvekiem. sodien, piemeram, vienam puisim autobusa dzinsu staras bija sastuketas melnas zekes, kas uzvilktas lidz puslielam. un vins pavisam noteikti nedevas uz karnevalu vai kadu tadu pasakumu.
vel var pabrinities par to, ka laudis, ievietojot sludinajumu par izirejamu dzivokli, ieliek ekas bildi no arpuses.. un vairs neko.

man ari pielipa sajuta, ka viss vel prieksa. tomer tas nemaina to, kas ir aiz.

jau nopietni apsveru domu par iesanu uz bondu :D skaisto zilacaino agentu apluret (un, protams, ari skaisto laundari)

visvairāk mani fascinē cilvēki, kas visai piepildītā autobusā ar zīmīti 'vadītājs konduktors' ar naudiņām ierāpjas pa vidējām durvīm un tad airējas pie šofera ... un atpakaļ. man pašai par laimi, šodien biju labā omā, citādi kādas nervu šūnas būtu neatgriezeniski zaudētas.
*atklāju britu pievilcību

viņai mugurā bija violeta bītlene, melnas bikses un paīsa aviatoru stila ādas jaka, viņam - maskēšanās krāsas bikses un noskretusi ādas jaka. vēl rokās soma, rimi maisi ar lietām. abi mazliet noskumuši un neparasti nopietni. varbūt centās saglabāt pokera sejas - kā nekā pilsētā, autobusā. cilvēki no mana hronotopa, bet nu jau vienalga no citurienes. viņa bija ciema kritusī sieviete. viņš - visu piedienīgo ļaužu bieds. sestajā klasē atņēma man matu gumiju (un nekad neatdeva). bet rīta autobusā man gribējās viņu uzmundrināt, uzsmaidīt, pateikt: būs jau labi. pelēkajā salonā jutos vairāk piederīga, gandrīz saimniece. vispirms viņi stāvēja saspiedušies starp konduktora krēslu un kādu jauno māmiņu ar ratiem, tad apsēdās. blakus. mēģinādami kompaktāk salikt maisus. viņi mani neatpazina. vai izlikās. vai nepamanīja. tā nu es varēju labāk novērot. tik dīvaini bija zināt kaut ko par šiem diviem (acīmredzami lauku) cilvēkiem pabružātās ādas jakās. viņi ir tikai pasažieri, garāmgājēji, pircēji, bet katrs ar savu dzīvi. šorīt autobusā bija pat vieta apsēsties, bet viss free space tik un tā pipildīts. ar dzīvēm. man bija jāierauga šie cilvēki, par kuriem kaut nedaudz, tomēr zinu, lai atkal atcerētos, ka citiem cilvēkiem arī ir dzīve, par kuru man visbiežāk nav pārāk lielas nojausmas. varbūt autobusa konduktorei mājās ir strīpains kaķis. varbūt puisis, kurš man steigā uzgrūdās uz ielas, kolekcionē monētas. varbūt rimi kasierei garšo piena dārzeņu zupa. bet es to nekad neuzzināšu, tāpat kā daudzi cilvēki nekad neuzzinās kaut ko par mani. nē, es nevelku deķīti uz atsvešinātības pusi un neierosinu vispasaulīgu savstarpēju draudzību (+ pilnīgu pārējo dzīvju pārzināšanu). nē. šī mazā apzināšanās iekrāso domas. reizēm tik interesanti padomāt par to, ka ejot pa ielu tu šķel informācijas jūru. un ne jau to jūru vajag spainītī savākt un pārzināt. vairāk apzināties. un skaistumu skatīties. un skaistums lielākoties ir tieši tajā neaptveramībā.

jo īpaši, ja mācīties=nestrādāt :))))) bet īstenībā interesanti atkal palietot smadzenes. vakar noskatīju sev kārumiņu - necenzētās leksikas vārdnīcu....šņaks!

un pat visai patiesi....

You Are Surrealism

Dreamy and idealistic, you've created a world that is all your own. It's very likely that you've either dabbled in drugs or are naturally trippy. You are always trying to push beyond the boundaries of your culture and society. You believe that art, love, and freedom can change the world.

klabinasana palidz. nolaidu tvaiku un labak palika. lai ari cik banali tas nebutu.
protams, joprojam gribas mazliet cienas, bet laikam japierod... uz celiem nospiests cilveks jau nav isti entitled uzstadit savas prasibas. bet kaitina jau tiesi tas - no abam pusem briziem nesas neslepts disrespect.
man jau skaidrs, no kurienes tas aizkaitinatibas un bezpalidzibas vejs pus. bet skaidriba vien jau neko dizi nepalidz.

vakar laikam par maz darba sev saliku! šodien tas ar steigu jālabo, lai man gadījumā neienāk prātā kādā brīdī arī ieelpoties! kaut kas neiedomājams! kā es vispār tā uzdrošinājos! labi vēl, ka netaurē man virsū.. paldies vismaz par to.
mēs jau visi esam pieklājīgi un civilizēti cilvēki. nu mēs pat vismaz gandrīz tikpat civilizēti kā viņi. ja jau var mums tik atmest. bet tad nu arī nedrīkst šo ārkārtīgo laipnību nelietīgi izmantot, katrs santīms asinīs un sviedros jāizmērcē. un arī tad vēl nav labi. par maz sarkanās krāsas. par maz pazemojuma. par maz izlietotu vizīna pudelīšu. tu vēl vari pavilkt kājas? tātad neesi šodien kārtīgi strādājis. tad man ir iemesls priecāties - šodien būs iespēja kārtīgi pastrādāt.

pilsoniskā nostāja dara brīnumus - atliek aiziet krastmalā pasalt svecītes liekot un sajūta uzlabojas :) kaut arī auksts un strādāt nu nemaz negribas. mana laime, ka jau 13:06 un varu bez liekiem sirdsēstiem aut kājas un doties...

pēc skumjas dzejas, smagnējas domas par kapitālistiskās iekārtas elementu nozīmīgumu un lietderību. tas droši vien tikai konkrētā gadījuma iespaidā.
un visam pa vidu vēl tas apskrāpētais lepnums jau kuro reizi no viena un tā paša grābekļa nokāpjot. ja vēl manī runātu augsta morāle un cēli principi.. bet nē-a - tikai vilšanās (disappointment vulgaris - visai izplatīta parazītu suga) un 0.0000001 mg rūgtuma par ... eh, par šo un to... cita starpā, par lietām, par kurām nav vērts rūgtumu krāt

...