Sirdes dēsts - Komentāri

Beidzot... Beidzot atkal ir taa pati es kas bija tik varoniiga, kad pirmoreizi paarpeldeeja vieteejo diikjeli....
Beidzot taa pati es, kas peec pamatiiga striida ar mammu, kuraa tika pateikts daudz nejauku vaardu, speera pirmo soli uz atvainošanos...
Beidzot taa pati es, kas pirmo reizi iemiileejaas nepraatiigi kaada puisietiii un tad neguleeju neskaitaamas naktis praatojot, ko mans miiljotais dara....
Beidzot taa pati, kas peec pamatiiga kritiena, kura rezultaataa tik noberzta aada abiem celjgaliem, varoniigi pieceelaaas un turpinaaja celju taalaak nobirdinot paaris asaru....
Beidzot taa pati es , kura pacietiigi centaas tikt galaa ar savu pirmo puutiiti...
Jaaa.... to man sniedza tik ilgi gaidiitais lietus!
Tas kaut kaadaa veidaa atnesa manaa dziivee atpakaļ tos notikumus, kuri pamataa veido manu raxturu...
Un es smaidu... ne jau taapeec, ka buutu pilniibaa laimiiga, bet gan taapeec, ka esmu sapratusi dažu jautaajumu atrisinaajumus, kurus miiklaini biju mekleejusi jau no pagaajušaaas vasaras...
Esmu mieriiga, pilniibaa saviļņota.... ticiiga savai ceriibai... ticiiga ceriibai, ka viss jau nu buus labi kaut gan es taa domaaju, ka teju teju notiks kaut kas neparedzeets un biistams, bet man ir varens apriikojums - ceriiba, nospraustais meerķis, draugi un mans sargeņģelis.
Jums varbuut liekas, ka es runaaju, kaa beerns - bet patiesiibaa es arii esmu beerns, kurš cenšas laboties, kurš cenšas tureeties pie beerniibas un tik driiz to nelaist vaļaa....
Jaa pastaiga lietuu man nodereeja... man saapeeja potiite, kuru vakar nejauši izmizģiiju, bet tomeer es nepadevos... es biju paarsalusi un slapja... bet es smeejos "slapjus smieklus" kameer spiidumiigaas lapas neļaava mani sasniegt lietum... Debesis dažu briid bij' vareni dusmiigas un ļaava peerkonam ducinaat savu taktii.... bet es kaa jau dažureiziiti spiitiiga ceļu turpinaaju.... Ik pa laikam man bija priekšaa krustojums un es nezinaaju kur taas visas "suņu takas" ved , bet tomeer es izveeleejos kaadas un neapmaldiijos - ja tomeer buutu apmaldiijusies es to izbaudiitu, jo zinaatu, ka neviena dziiva dveesele(izņemot manu Rafija) uz zemes visras nezina kur es atrodos... un ja pat putni mani ieveeroja - viņi taču nezina, kas es taada esmu vai ne??
Un maajaas es atgriezos - ar nožeelu, taadu, ka neapmaldiijos, bet tomeer biju prieciiga, kamaajaas mani sagaidiija karsta kruuziite karameļu teeja :))