Laimiite... | 8. Jun 2004 @ 22:19 |
---|
Beidzot... Beidzot atkal ir taa pati es kas bija tik varoniiga, kad pirmoreizi paarpeldeeja vieteejo diikjeli.... Beidzot taa pati es, kas peec pamatiiga striida ar mammu, kuraa tika pateikts daudz nejauku vaardu, speera pirmo soli uz atvainošanos... Beidzot taa pati es, kas pirmo reizi iemiileejaas nepraatiigi kaada puisietiii un tad neguleeju neskaitaamas naktis praatojot, ko mans miiljotais dara.... Beidzot taa pati, kas peec pamatiiga kritiena, kura rezultaataa tik noberzta aada abiem celjgaliem, varoniigi pieceelaaas un turpinaaja celju taalaak nobirdinot paaris asaru.... Beidzot taa pati es , kura pacietiigi centaas tikt galaa ar savu pirmo puutiiti... Jaaa.... to man sniedza tik ilgi gaidiitais lietus! Tas kaut kaadaa veidaa atnesa manaa dziivee atpakaļ tos notikumus, kuri pamataa veido manu raxturu... Un es smaidu... ne jau taapeec, ka buutu pilniibaa laimiiga, bet gan taapeec, ka esmu sapratusi dažu jautaajumu atrisinaajumus, kurus miiklaini biju mekleejusi jau no pagaajušaaas vasaras... Esmu mieriiga, pilniibaa saviļņota.... ticiiga savai ceriibai... ticiiga ceriibai, ka viss jau nu buus labi kaut gan es taa domaaju, ka teju teju notiks kaut kas neparedzeets un biistams, bet man ir varens apriikojums - ceriiba, nospraustais meerķis, draugi un mans sargeņģelis. Jums varbuut liekas, ka es runaaju, kaa beerns - bet patiesiibaa es arii esmu beerns, kurš cenšas laboties, kurš cenšas tureeties pie beerniibas un tik driiz to nelaist vaļaa.... Jaa pastaiga lietuu man nodereeja... man saapeeja potiite, kuru vakar nejauši izmizģiiju, bet tomeer es nepadevos... es biju paarsalusi un slapja... bet es smeejos "slapjus smieklus" kameer spiidumiigaas lapas neļaava mani sasniegt lietum... Debesis dažu briid bij' vareni dusmiigas un ļaava peerkonam ducinaat savu taktii.... bet es kaa jau dažureiziiti spiitiiga ceļu turpinaaju.... Ik pa laikam man bija priekšaa krustojums un es nezinaaju kur taas visas "suņu takas" ved , bet tomeer es izveeleejos kaadas un neapmaldiijos - ja tomeer buutu apmaldiijusies es to izbaudiitu, jo zinaatu, ka neviena dziiva dveesele(izņemot manu Rafija) uz zemes visras nezina kur es atrodos... un ja pat putni mani ieveeroja - viņi taču nezina, kas es taada esmu vai ne?? Un maajaas es atgriezos - ar nožeelu, taadu, ka neapmaldiijos, bet tomeer biju prieciiga, kamaajaas mani sagaidiija karsta kruuziite karameļu teeja :))Garastāvoklis:: loved Mūzika: Nelly Furtado "Try"
|
ticība ir laba lieta. žēl, ka man pašlaik viņas tā pamaz. Es nezinu kāpēc, bet kaut kā man ticība zūd :/
Man arii taa zuda.... bet tad es centos to neieveerot un apstaakļi mani piespieda ticeet, kam citam un ja taa arii pieviltu tad atliek kaads cits ceļš un atveras kaadas citas durvis... Ticiiba ir tikai iluuzija - kurai mees sekojot nostiprinaam savu paarlieciibu, savu EGO , savus ticiibu sev ..... Pasakot vaardus " Es to varu!" Arii rodas ticiiba ...
būs man kaut kas jādara lietas labā!
AXA meegjini ... kaut vai meegjini.... tu taapat neko nevari zaudeet no vienas puses :)
skatos tu esi stiprs cilveeks un, manupraat, daudz dziivee sasniegsi!!! lai veicas!
Neesmu nemaz tik stipra... vienkaarshi turos pie savas ceriibas... vienkaarshi nepadodos dziives gruutiibas sevis un miiljo cilveeku deelj.... Vienkaarshi censhos neko nesasteigt.... Paldies Tev ... un es centiishos :))
varbuut tev ta skjiet, bet, manupraat, peec tava rakstiitaa tu esi daudz stipraaka :) tici man tev veiksies! ;)
patiešām atceroties visu, kas ir bijis iekšā paliek tāda patīkama sajūta un doma - cik es gan biju stiprs/-a ... tomēr iekšā ir cita doma - ak vai, kas vēl tikai sekos ... bet šīs atmiņas liek tikai domāt - es esmu stiprs/-a un grūtības ir domātas, lai tās pārvarētu
Jaa bet ir dazhi kas vienkaarshi nokar degunu.... Un tad ir vajadziiga kaada stipra roka - iespeejams pat maneejaa :P
ak tad tev ir stipra roka? ideāli .. zināšu pie kā griezties grūtā brīdī
Labi... Luudzu vienmeer laipni... katrs var izkraatiit sirsninju man ... man paliidzeet kaadam ir liela priex:))
|
|