waiting for somebody to happen.

Šī rīta vilcien-brauciens ir tik skaists.
Parasti es sēžu kreisajā pusē, un to ainavu pazīstu itin smalki, bet šodien nemanāmi apsēdos pa labi.
Ir ko pavērot - gotiņas, aitiņas, zirdziņi pavisam tuvu sliedēm ganās savā vaļā. Izskatās, ka laukos te ikvienam ir vismaz viens zirgs, un kādēļ gan nē.

Ja līdz prestonai brauc pa zaķi, no brauciena var ietaupīt 5 paundus, to es tagad atklāju.
Kontrole kā tāda šeit nepastāv - katram vilcienam ir savs konduktors, kas pārdod biļetes un pārbauda mēneškartiņas un 'passes', bet leitona-prestona vilcienā slinkais biļešu inspektors gandrīz nekad neliekas ne zinis, stāv tik vilciena astē un ar podziņu kontrolē durvju atvēršanu-aizvēršanu. Tā nu man sanāk braukt pa zaķi.

Prestona smaržo pēc vācu laikiem. Zinu, jau zinu, ka tādu vācu laiku šeit nav bijis, tie droši vien ir romieši, kas pirms vai pēc tam līdzīgi apstrādāja Trīru and the likes. Prestona vietām ir grandioza kā Vīne, un vietām ar izteiktu vecās Londonas šarmu. Tāds līkumainas 17.gadsimta dienvidlondonas šarms.

Savukārt Blekpūla on a clear day ļauj vērot vēja ģenerātoru parku pāri mazajam līcītim. Ja ielūr 20pensu teleskopos, var pat saskatīt, kā griežas milzīgo 'dzirnavu' spārni.
Vēl nedaudz pa labi un ir saskatāmas Lake District kalnu kontūras, pirmajās dienās es biju pārliecināta, ka tā ir Īrija (kuras galvaspilsēta Dublina atrodas tieši pretī Blckpl, un kuras tulkojums no īru valodas esot tieši tāds pats kā Blekpūlai no angļu - melnā straume). Biku pa kreisi un var palūrēt uz zvejnieklaivām un tālumā kā tāds miglā ietīts Vezuvs ir Isle of Man. No Īrijas ne miņas.