Feb. 25., 2005 | 02:49 am
No:: lyrfeel
cik ļoti skumji tavi posti... :( tā uzrakstīts, ka sirds burtiski žņaudzas nost, cik precīzi varu to iedomāties!!
ļoti bēdīgi palika... ļoti jūtu līdzi!! :[
klau, bet vai tu viņam kārtīgi iedevi pa seju par šitiem gājieniem, nu pasak? pļauku, lai nošmakst vien. un nevis vienu, bet vairākas! tad parasti par kriksīti labāk paliek, jo jāizlādējas tak ir, sevī nevaig turēt, citādi sapūdēs tevi no iekšpuses.
nu dzīvo tādi kretīni, un neko padarīt. tāds mums, sievietēm, liktenis. un jo ātrāk tu sapratīsi, ka viena pati NEESI nekāds nelaimes kusaciņš, bet īsts, ļoti skaists, jauks, labs un pilnīgs cilvēks, jo ātrāk tiksi šiem mēsliem pāri un dzīvosi tālāk harmonijā.
nemocies. nu nemoki sevi, tas nav tā vērts, ja vairs neko nevar glābt. es zinu, ko saku, es arī riktīgām cūcībām esu pāri gājusi.
nešausti sevi ar pagātnes rēgiem, pārgriez to «nabassaiti» ar vecajām attiecībām. tās ir emocionālās paģiras, kas notiek.
mans padoms: turi cieņā un godā pašas labākās atmiņas un priecājies, ka tās ir bijušas, tā ir liela vērtība, un to nekad neviens tev neatņems, ko esi pati piedzīvojusi, un tas dara tevi bagātu.
pārējo - pārējo izraudi, izsāpi, un atmet kā vecu plāksteri. lai brūce dzīst svaigā gaisā. jo IR jādzīvo tālāk, IR jādzīvo PILNVĒRTĪGU dzīvi. neviens, neviens cits tevi nedarīs tik laimīgu, cik tu pati sevi, ar savu attieksmi pret savu dzīvi. es sevi esmu tā nostādījusi, un tā ir daudz, daudz vieglāk un vienkāršāk, jo lieki sarežģījumi šajā jau tā komplicētajā situācijā tak nav vajadzīgi, vai ne?
stāvi visam pāri!! atceries, ka ciešanas dara cilvēku labāku, un ar katru sāpi tu paliec arvien labāks un vērtīgāks cilvēks, jo daudz ko iemācies un apzinies, un cilvēks var ļoti daudz izciest. kas ir uzlikts, ar to jātiek galā. bet tas nav neiespējams, patiešām! pacel galvu augstāk, pasaki sev, ka esi forša, un apzinies, ka vari tikt ar visu galā, un tas nebūs melots sev vai kādam citam!
Ir labi, ka izliec savu sāpi rakstos. bet labāk uzraksti uz papīra lapas, saburzi un sadedzini, tas būs daudz, daudz, daudz derīgāk. priekš kam glabāt sāpīgas atmiņas, kas tikai skrāpējas un sāp kā tāds miežgrauds acī? atstāj sirsniņā un prātā tikai labo, tikai vislabāko, pat ja tas beidzies nelabi! ir tak ko atcerēties? lūk. bet sāpīgās atmiņas nevajag glabāt. pietiek, ka tas ir vienreiz izdzīvots, bet ir tak sāpīgi to pārlasīt atkal un atkal... un tā ir pilnīgi lieka un nevajadzīga sevis mocīšana! vai tad tā nav? :)
stāvi tam pāri, skaties pāri, un dodies tālāk dzīvē uz priekšu, lai sākas jauna nodaļa! jo tādai tāpat būs lemts pienākt, bet labāk tak ātrāk, vai ne?
no sirds vēlu, lai tev veicasss...!!!!
ļoti bēdīgi palika... ļoti jūtu līdzi!! :[
klau, bet vai tu viņam kārtīgi iedevi pa seju par šitiem gājieniem, nu pasak? pļauku, lai nošmakst vien. un nevis vienu, bet vairākas! tad parasti par kriksīti labāk paliek, jo jāizlādējas tak ir, sevī nevaig turēt, citādi sapūdēs tevi no iekšpuses.
nu dzīvo tādi kretīni, un neko padarīt. tāds mums, sievietēm, liktenis. un jo ātrāk tu sapratīsi, ka viena pati NEESI nekāds nelaimes kusaciņš, bet īsts, ļoti skaists, jauks, labs un pilnīgs cilvēks, jo ātrāk tiksi šiem mēsliem pāri un dzīvosi tālāk harmonijā.
nemocies. nu nemoki sevi, tas nav tā vērts, ja vairs neko nevar glābt. es zinu, ko saku, es arī riktīgām cūcībām esu pāri gājusi.
nešausti sevi ar pagātnes rēgiem, pārgriez to «nabassaiti» ar vecajām attiecībām. tās ir emocionālās paģiras, kas notiek.
mans padoms: turi cieņā un godā pašas labākās atmiņas un priecājies, ka tās ir bijušas, tā ir liela vērtība, un to nekad neviens tev neatņems, ko esi pati piedzīvojusi, un tas dara tevi bagātu.
pārējo - pārējo izraudi, izsāpi, un atmet kā vecu plāksteri. lai brūce dzīst svaigā gaisā. jo IR jādzīvo tālāk, IR jādzīvo PILNVĒRTĪGU dzīvi. neviens, neviens cits tevi nedarīs tik laimīgu, cik tu pati sevi, ar savu attieksmi pret savu dzīvi. es sevi esmu tā nostādījusi, un tā ir daudz, daudz vieglāk un vienkāršāk, jo lieki sarežģījumi šajā jau tā komplicētajā situācijā tak nav vajadzīgi, vai ne?
stāvi visam pāri!! atceries, ka ciešanas dara cilvēku labāku, un ar katru sāpi tu paliec arvien labāks un vērtīgāks cilvēks, jo daudz ko iemācies un apzinies, un cilvēks var ļoti daudz izciest. kas ir uzlikts, ar to jātiek galā. bet tas nav neiespējams, patiešām! pacel galvu augstāk, pasaki sev, ka esi forša, un apzinies, ka vari tikt ar visu galā, un tas nebūs melots sev vai kādam citam!
Ir labi, ka izliec savu sāpi rakstos. bet labāk uzraksti uz papīra lapas, saburzi un sadedzini, tas būs daudz, daudz, daudz derīgāk. priekš kam glabāt sāpīgas atmiņas, kas tikai skrāpējas un sāp kā tāds miežgrauds acī? atstāj sirsniņā un prātā tikai labo, tikai vislabāko, pat ja tas beidzies nelabi! ir tak ko atcerēties? lūk. bet sāpīgās atmiņas nevajag glabāt. pietiek, ka tas ir vienreiz izdzīvots, bet ir tak sāpīgi to pārlasīt atkal un atkal... un tā ir pilnīgi lieka un nevajadzīga sevis mocīšana! vai tad tā nav? :)
stāvi tam pāri, skaties pāri, un dodies tālāk dzīvē uz priekšu, lai sākas jauna nodaļa! jo tādai tāpat būs lemts pienākt, bet labāk tak ātrāk, vai ne?
no sirds vēlu, lai tev veicasss...!!!!