(bez virsraksta)
Jan. 22., 2009 | 11:12 pm
jūtos: 
jautājummm
fonā skan: return to innocene. enigma
Vienmēr ir kaut kādi "pēc". Tagad! Spontanitāti saglabāt, un ļaut citiem to prieku.
Vai uz visiem jautājumiem ir atbildes? Nu, tādas, nopietni ņemamas, lai noticētu un pieņemtu pa īstam? Par to, kas ir pirms sākuma? Un vēl pirms tam? Par to, kāpēc pasaule ir tieši tāda kāda tā ir, un vai mēs veidojam vidi vai vide mūs? Kāpēc kaut kas šķiet pareizs un pieņemams, ja tiklab tas var būt absolūti citāds? Un kāpēc aizvien lietojam jēdzienus labs, ļauns, pareizs, nepareizs, ja tas tik un tā subjektīvi? Vai es vispār esmu es, vai tikai nejaušs sabiedrības produkts? Jo mans "labs" ir veidojies tajā vidē, kur es dzīvoju. Mans "labs" nozīmē pateikt paldies, ja izdara, ko jauku un ēst ar nazi un dakšu. Kā visā šajā jūtas un iekļaujas dvēsele, vai viņa izvēlējās vidi un ir apmierināta?
Saldējuma burvīgā garša. Tāda sajūta, ka mirkli par ātru pāršķirta tā lapa, kurā bija divi varoņi. Kad vēl teikt un pateikt un pusceļā pie auss attopies, ka vairs neatceries, kas tas bija. Un tā sajūta paliek, kā tāds aprāvums un neizpratne. Un sajūta mazliet šizoīda. Jo vārdi skan, bet pēc mirkļa saproti, ka to teikusi kaut kāda mistikā cita būtne, ne tā, ko uzskatu par īsto sevi. mainīgums vai neapzinātība.
"Dont care what people say
Follow just your own way
Follow just your own way
Dont give up, dont give up
To return, to return to innocence.
If you want then laugh
If you must then cry
Be yourself dont hide
Just believe in destiny."
Vai uz visiem jautājumiem ir atbildes? Nu, tādas, nopietni ņemamas, lai noticētu un pieņemtu pa īstam? Par to, kas ir pirms sākuma? Un vēl pirms tam? Par to, kāpēc pasaule ir tieši tāda kāda tā ir, un vai mēs veidojam vidi vai vide mūs? Kāpēc kaut kas šķiet pareizs un pieņemams, ja tiklab tas var būt absolūti citāds? Un kāpēc aizvien lietojam jēdzienus labs, ļauns, pareizs, nepareizs, ja tas tik un tā subjektīvi? Vai es vispār esmu es, vai tikai nejaušs sabiedrības produkts? Jo mans "labs" ir veidojies tajā vidē, kur es dzīvoju. Mans "labs" nozīmē pateikt paldies, ja izdara, ko jauku un ēst ar nazi un dakšu. Kā visā šajā jūtas un iekļaujas dvēsele, vai viņa izvēlējās vidi un ir apmierināta?
Saldējuma burvīgā garša. Tāda sajūta, ka mirkli par ātru pāršķirta tā lapa, kurā bija divi varoņi. Kad vēl teikt un pateikt un pusceļā pie auss attopies, ka vairs neatceries, kas tas bija. Un tā sajūta paliek, kā tāds aprāvums un neizpratne. Un sajūta mazliet šizoīda. Jo vārdi skan, bet pēc mirkļa saproti, ka to teikusi kaut kāda mistikā cita būtne, ne tā, ko uzskatu par īsto sevi. mainīgums vai neapzinātība.
"Dont care what people say
Follow just your own way
Follow just your own way
Dont give up, dont give up
To return, to return to innocence.
If you want then laugh
If you must then cry
Be yourself dont hide
Just believe in destiny."