Dzīve... - 27. Novembris 2008

Emocijas. cīņa ar sevi. Kapēc cilvēks vispār iedomājas noformēt to kā cīņu? Jo ja ir cīņa, tad kāds allaž uzvar, bet tas otrs zaudē. Un ja piedalos tikai es, tad daļa manis noteikti zaudēs. Kafijas biezumi saķepuši zobos. Kad gribas un nē gulēt. Tā vienkārši.

Tik dažādi ir cilvēki. Un atkal sastopu tādus, kam svarīgi ievērot režīmu - dienā strādā, naktī guļ. Bet taču, tas viss tik ļoti no sajūtām. Ja gribas brokastis septiņos vakarā, tad tā arī jādara. Muļķības un nesvarīgumi mēdz būt vistuvinošākie. Sīkumi. Nezinu. Šonakt es droši sev pasaku, ka neko es tā īsti nesajēdzu. Un? Varbūt tas ir tas interesantums. Varbūt man ir mazliet žēl, ka neesmu piedzimusi par ģēniju, vai vismaz īpaši talantīgu kādā specifiskā jomā. Tā nu es pekājos caur dienām meklējot jaunu, skaistu, interesantu. Attīstot sevi, protams, bet tajā būtu jāiegulda pārmērā apnicīgs darbs, lai no tā visa būtu kāds jēdzīgs rezultāts. Tāds procesa cilvēks te kaut ko tagad klabina. Un kam gan tas interesē? Katram sava dzīve ar sev nozīmīgām domām.

Piens, kad sildījās, domīgumā atstāts vienatnē, aizvārījās līdz mirklim, kad saputojās un mutuļojās augšup, kā bērnībā olas baltums ar šalcošu okeāna viļņu pieskaņu. Izvietojās putas formā kā tā, kas cilvēkam pukst. minūtē sešdesmit. Tā jau tas skaistais veidojas neviena nemanīts, un tikai mazs nejaušības mirklis, kurā to skatiens tver. Burvība.