Dzīve... - 10. Marts 2008

Ar labo vajag dalīties, pateikt, bet vēl labāk - parādīt. Taupām citam brīdim, īpašākam, piemērotākam. Bet iedomājies, ka labās domas ir kā aka: jo vairāk smeļ, jo vairāk dzidrs ūdens tajā var satecēt.
Trīs dienas kopš saņēmu apsveikumu, koši dzeltenā aploksnē savā pastkastītē (Un pats interesantākais, ka kopš to vairs neslēdzam ciet, sūtījumus saņemam, bet pirms tam mazajiem huligāniem likās traki jautri uzlauzt slēdzeni un visu izzagt), lai vai kā, vēl neesmu piezvanījusi, lai pateiktu "paldies". Kaut ko gaidām, visu laiku gaidām.

Kārtēja popsīgā dziesmiņa ar lielo mīlas sāpi, izkārtajām krūtīm un pārmālētajām acīm klipā ļāva saprast, kāpēc riebj. Ka nepareizā secībā, absolūti absurdi notiek viss. Ka tik daudzi vēlas populāri kļūt, ka absolūti vienalga ar cik draņķīgu dziesmu. Manā pasaulē ir otrādi, vispirms kļūsti lielisks, tāds, kam tiešām ir ko teikt citiem, un tad arī savu mākslu liec ārā. Un ja tiešām brīnumīgi tas būs, tad novērtēs.