Dzīve... - 9. Augusts 2007

Tā sajūta, kad vaigi sāp no smaidīšanas, tā lieliskā sajūta, ka spēj priecāties par sīkumiem, ka vari apstulbt no laimes mirklī, kad vējš aiznes tālumā ūdenspīpes dūmus. Vienkārši atpūties pie ūdens, nevajag sarunas, nevajag nekā. Tāda harmoniska sajūta.
Un tad attopies pilsētā, no kāda mazliet citādāka jautājuma nekā "kā iet?" un saproti, ka neko Tu nezini. Ka nekam nav laika. Nav laika domāt. Viss ir tādā kā rutīnā, tādā kā brīvplūsmā. Varbūt to es vēlējos, kādu brīdi nedomāt. Nemeklēt lietu dziļāko jēgu. Vienkārši atpūsties. Atpūsties no pārmērā lielās gudrības alkām. Bet tikai uz mirkli.