manas kailās pēdiņas apņem aukstās rasas pilnā mīkstā, zaļā zālīte.. dzestrā nakts vēja pūsma papluinī kleitiņu, un ķermeni apņem patīkams aukstums viņš vienīgais mani glāsta tas, kas šūpo tālumā šalcošo koku zarus, pa retam notraucot kādu dzeltēt sākušu lapiņu viņi nezina, un viņiem vienalga tik ļoti vēlos pamest tikai manas sapņainās ilgas mani te tur tagad man te patīk, bet no rīta man vairs nebūs nekā no tā, kas tagad ir
|