zemaustiņija

Tāpat kā vairumam cilvēku arī man saprašanas par daudzām lietām nāk vēlāk, kad jau ir daudz par vēlu. Sēžu, dzēšu bildes datorā [pēkšņi vietas sāka aptrūkties]. Pagājušajā gadā daudz esmu fotogrāfējusi. Un tad uzskrēju bildēm no konkrēta pasākuma. Atceros toreiz, apmēram pirms gada, pielabojot bildes, sēdēju un domāju, ka man tie koķetie skatieni un smaidi tikai rādās un "nu nav jau tur nekā", bet tagad ar tādu nelielu rūgtumu piepūšu vaigus un nopūšos - bija gan. Cilvēks pretējā laukuma malā skatās man tieši objektīvā - acis mirdz, tajās mazas uguntiņas dejo un so naughty smaids uz lūpām. Zoss esmu. That's official now.