liger

vasarai beidzoties sāk pietrūkt liela gulta un spēcīgas, vīrišķīgas rokas, kurās rast mierinājumu. bet nekas būs arī citas lielas gultas un citas vīrišķīgas rokas, kuras pietrūks.

pirms kāda laika pieķēru sevi pie domas, ka nepārtraukti uz kaut ko ceru, domāju par kādu, plānoju, bet nolēmu tam pielikt treknu punktu un apgriezt to visu otrādāk. atstāšu to visu citiem. lai viņi cer, lai viņi domā, lai viņi, viņi, viņi. nebūšu vairs tāda muļķe. ticiet man esmu vērta un vēl vairāk, tāpēc tā tomēr būs labāk. vismaz priekš manis.

ok, turpināšu skatīties into the wild. sirdi plosoša filma. iesaku.

cheers!