Ezîša emuāri

Rīts iesākās ar pacilātu noskaņojumu, piecēlos ne tik agri , taču pamanīju ka ik dienišķie rīta darbi šorīt darās daudz ātrak. Tāds lietu izkārtojums man patīk. Tāpēc atradu vēl pāris lietas, ko ielikt plānos. Un tālāk.. Tai vietā lai izietu no mājām 7:25 , es izgāju 7:35, un tas nozīmē tikai vienu, ka ir nodrošināta rīta rosme līdz tikšanās vietai. Nu neko, tā arī skrēju garām lieliem un maziem skolniekiem. Tikai nedaudz citādāks rīts :)

Darbs ir jēdziens ar ko var sasaistīt daudz dažādu stereotipu, no kuriem ne mazums ir ar negatīvu pieskaņu. Domāju, ka ik katrs cilvēks piedzīvo kādu vilšanos vai rūgtu pieredzi saistībā ar darbiem, un tad automātiski piešuj situācijai klāt kādu stereotipu, attieksmi, kas kalpo kā mierinājums, atbalsts un rada sajūtu, ka tā nav Tev vienam.

Ko es ar to gribēju teikt? To, ka, jo biežāk šāda nozīmīte tiek piešūta darbam, jo grūtāk ir to dabūt nost. Tas savukārt rada pēcgaršu, kas var uzpeldēt arī tad, kad būsi atradis sapņu darbu. Jo , būsim godīgi, situācijas var gadīties visiem un visur.

Cilvēks, pavada darbā lielu daļu sava laika, tā ir daļa dzīves, tātad tas veido Tevi un otrādi.

Īstenībā raksts bija domāts par kaut ko citu, ko pacelšu gaismā kādā citā reizē. Jo šoreiz nācās taisnoties pašam sev, par "dīvainību" - par to, ka rakstu par ko tādu kā - darbs.