Ezîša emuāri

Kapāju darbiņu piektdienas vakarā, īsts darba rūķis. Viss jau būtu ok, ja tā nebūtu piektdiena un nebūtu blakus apstākļi, kas ietekmē lietderības koeficientu šai strādāšanai. Piemēram :

1) piektdiena
2) noķertās iesnas
3) sagurums

Bet nu, ko nepadarīsi, lai kaut cik atslogotu sev brīvdienas, atslogot no apziņas, ka jārukā.

Rīt braucu skatīties das auto, 3 golfu, tumši zaļu. Līdzīgā krāsā, ka mana galda lampa. Nācās mainīt domas par šo krāsu , jo piedāvājums citās krāsās ir diez gan slikts un laikā nemainīgs. Nu redzēs..

Derētu atrast veidu, kā ātri un efektīvi izskalot smadzenes.. Strādāšana/mācīšanās vienlaicīgi izpaudīsies un jau izpaužas, kā 7/7 dienas ar darbošanos, kas no vienas puses ir ļoti forši, bet otras puses, sanāk attālināšanās no "būt cilvēkam". Tādēļ arī būtu forši atrast kādu veidu. Ar izpletni lekt ir bail.

4 dien izlasīju rakstu par kāpšanu kalnos. Visvairāk atmiņā iespiedās tas, ka kāpjot kalnā, Tu atstāj visas savas rūpes, aizspriedumus un tml. mākslīgi radītās lietas uz zemes. Tur cilvēks ir tāds - kāds viņš ir - tīrs. Un tas ļauj skatīties uz lietām , bez dažādiem ik dienas radītiem filtriem, kas patiesībā, bieži padara mūs tuvredzīgus, ja ne aklus. Restart.

Šīs brīvdienas, ir trieciens pa manu mizu. Un varbūt nepārāk stiprs, bet pietiekošs, lai saprastu, ka miza patiesībā ir plastilīns.

Šodien buriski uzsprāgu par sāpīgu tēmu. Stulbi, jāatzīst. Nākotne kāpj uz papēžiem. Ehh

Darbs ir jēdziens ar ko var sasaistīt daudz dažādu stereotipu, no kuriem ne mazums ir ar negatīvu pieskaņu. Domāju, ka ik katrs cilvēks piedzīvo kādu vilšanos vai rūgtu pieredzi saistībā ar darbiem, un tad automātiski piešuj situācijai klāt kādu stereotipu, attieksmi, kas kalpo kā mierinājums, atbalsts un rada sajūtu, ka tā nav Tev vienam.

Ko es ar to gribēju teikt? To, ka, jo biežāk šāda nozīmīte tiek piešūta darbam, jo grūtāk ir to dabūt nost. Tas savukārt rada pēcgaršu, kas var uzpeldēt arī tad, kad būsi atradis sapņu darbu. Jo , būsim godīgi, situācijas var gadīties visiem un visur.

Cilvēks, pavada darbā lielu daļu sava laika, tā ir daļa dzīves, tātad tas veido Tevi un otrādi.

Īstenībā raksts bija domāts par kaut ko citu, ko pacelšu gaismā kādā citā reizē. Jo šoreiz nācās taisnoties pašam sev, par "dīvainību" - par to, ka rakstu par ko tādu kā - darbs.

Rīts iesākās ar pacilātu noskaņojumu, piecēlos ne tik agri , taču pamanīju ka ik dienišķie rīta darbi šorīt darās daudz ātrak. Tāds lietu izkārtojums man patīk. Tāpēc atradu vēl pāris lietas, ko ielikt plānos. Un tālāk.. Tai vietā lai izietu no mājām 7:25 , es izgāju 7:35, un tas nozīmē tikai vienu, ka ir nodrošināta rīta rosme līdz tikšanās vietai. Nu neko, tā arī skrēju garām lieliem un maziem skolniekiem. Tikai nedaudz citādāks rīts :)

Brīvdienas pavadītas pilnīgā mierā, gremdējoties māju omulībā un ģitāras pastiprinātāja skaņās. Tas ir lieliski. Tik lieliski, ka uz brīdi paliek bail, ka tik tas kaut kur nepazūd.

Bet nē, nepazudīs, jo dzīvojam mēs vienreiz un, tādēļ nedrīkstam palaist svarīgas lietas.
Rīt es iešu uz darbu un risināšu daudzas sarežģītas situācijas, vai arī nesarežģītas? Balansējam ar skatienu.

Man patīk mans darbs un man viņš ir ļoti vajadzīgs, tādēļ es strādāšu motivēts un labi pildīšu uzdevumus. Bet satraukums, to vajag cienīt, bet nedrīkst ļaut tai segai sevi apsegt.

Man tiešām iet labi. Vai tas ir slikti? Vai es sapņojj par daudz? Domāju ka uz abiem jautājumiem atbilde ir - nē, taču šajā pasaulē ir jāmāk dalīt lietas - kad sapņot un kad stāvēt uz zemes. Sapņojot par daudz var attālināties tik tālu no zemes, ka vienā jaukā brīdī, kāds Tevi tik un tā notrieks zemē. Tādēļ jābalansē, lai noteicējs esi Tu pats.

Ir jau labi!

Dažus jautājumus vnk jāatliek uz rītdienu.

Šodien ir jāizstrebj 1 kastrolis putras.


Vakarā dzeršu vīnu.

Darba nedēļa gandrīz galā. Vakar biju uz objektu, izstaigāju dažus dzīvokļus, kuri vēl pāris mēnešus atpakaļ bija tikai uz papīra. Patīkama sajūta, es tādā dzīvotu! Labprāt ielādētu kādu bildi, bet slinkums slēgt kabeļus, gribētos šim datoram "zilo zobu".

Ja jau pieskāros šai tēmai, tad RIP Stēvam Jobsam, savā ziņā, izcils cilvēks.

"Ķermeņa valoda" ir nākošā grāmata, kas pievērsīs uzmanību :)

Galu galā - jāiemācās salodēt daži pārrautie vadi, izņemot tos dažus , kurus pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem tā arī neizdevās salabot, tie jāliek malā :) pagaidām

Pirmdienas vakars un indie rock'n'roll is all i need :)

Neizturēju un sakārtoju istabu.
Cilvēks ir laimīgs tad, kad izmanto visas savas spējas un iespējas.

Traka darba diena, bet jābūt ar skaidru prātu, šķiet, ka arī priekšnieks sāk pierast pie slodzes un pie kārtējās "situācijas" pieiet ar humoru. Šķiet, ka ir sācies posms, kurā norukāšos līdz nemaņai, bet ir kaut kāda aizdoma, ka galā tam varētu būt kaut kāds pavērsiens.

Laiks kā vienmēr skrien vēja spārniem, tikko bija 22:15, bet nu jau būs 23, bet vēl ir jāpalasa grāmata un jāizguļas.

Lai arī esmu nerunīgs, man gribas komunicēt, man ir ar ko dalīties, un tam vajag noteiktu cilvēku.

Begonija podiņā :)

Ir tik forši, saņemt apsveikumu no tik daudziem cilvēkiem :) bet savādi, ka dažiem , kuriem tiešām būtu jāatcerās - paņem un aizmirst.

Saņēmu E. Ādamsona "smalkās kaites" , izskatās, ka tā tomēr nav tā pati grāmata ar stāstu par jaunieti, kas iemācījies runāt ar mēbelēm, bet tik un tā varētu būt interesanti.

Lasam, jo palika tikai 20 min līdz miegam!

Šonedēļ esmu darbīgs/uzņēmīgs. Mazāk jautājumu, cietāka stāja un labāks noskaņojums. Mierigāks prāta darbā un omulīgs noskaņojums vakarā.

Grūti nodefinēt šito laika logu, pēc 19, it īpaši kad nav ieplānotas kaut kādas aktivitātes. Drīz jāiet gulēt, bet no otras puses vēl var paplivināties pāris h. Grāmatas, mūzika vai lodēšana?

Mājās sataisīts daudz veselīgas zaptes - cidonijas. Stabils dzēriens.

Runā ka smiekli dod Tev C vitaminu.. Jāpiezīmē, ka uzklausīt smieklus lielos apjomos- kaitinoši :) īīiigns

Pēc ilgāka laika atkal iegriezos Silvā. Tējas dzeršana mājās un, piemēram, Silvā ir divas dažādas lietas. Sabiedrība, dzīvīgums, vai arī vienkārši gribas izbaudīt tējas rituālu, bez visām pārējām darbībām :)

Katra darba diena, vnk rauj mizu nost!

Man patīk jaunie mēģinājumu laiki. Ceturdienas darba diena parasti ir ļoti saspringta, tā ka pēc darba ir grūti pārslēgties uz kaut ko citu. Muzicēšana ir tas process, kas atslēdz no visa pārējā.

Tiek arī gatavots scenārijs, idejas mūsu pirmajam video klipam. Beidzot izdodas saorganizēties un savākties kopā. Klipa filmētājs, pats jautā, kad tad beidzot filmēsim. Pašlaik viss norit ļoti labi un domāju, ka galarezultātam jābūt tādam pašam.

Saka , ka tas kas nenogalina, padara Tevi stiprāku.. Taču ir jauki, ja pēc šāda "rūdīšanās" procesa seko, kaut kas kompensējošs. Lai saglabājas balanss.

Rītdien būs sports, kur atstāsim visu lieko, bet šodien iztikšu ar karstu dušu un aukstā ūdens procedūru galvai, kā sacīt jāsaka - gara mundrumam!

Baseins! Bija slēgts, tādējādi izgāzās lielais plāns izdzenāt asinis.

Kā rakstīts ziņās - pie varas grožiem tikuši SC. Neesmu viņu piekritējs, bet bļaut arī netaisos , jo paši vēlējām un rezultāti tikai atspoguļo tautas attieksmi, tātad tam tā jābūt.

Vakar kārtējo sestdienu veicām konservāciju ziemai - zupiņas un salātiņi, .. (vēl kaut kāds pavāru termins, kas piemirsies). Lai arī šī nodarbe ir diez gan nogurdinoša, tomēr kaut kāds gandarījums tam visam galā bija. Apziņa, ka pagrabiņā uz plauktiem stāv burciņas ar zupām, sulām un dārzeņiem rada omulības sajūtu :)

Beidzot izdevās izgulēties!

Apbrīnojami, cik savādāk cilvēks jūtas pēc kārtīga miega. aha. Nu ko raženu darba dienu!