- 3/10/08 01:33 pm
-
- Ī-ā, bet kāpēc tu esi gandrīz priecīgs? - vaicāja Pūks.
- Redzi Pūk. Katru dienu es šeit stāvu savā muklājā un domāju, kāpēc gan šodien neviens nav atnācis un sagrāvis manu māju, vai nočiepis manu asti, lai izmantotu to par zvana auklu. Taču šodien šādi prātodams es pēkšņi atklāju, ka atrodos līdz ceļiem sniegā, Pūk. Vai tu zini, kas ir sniegs? Nē, protams, Pūk, tu nezini, kas ir sniegs. Sniegs, tie ir balti burbuļi, kas krīt no gaisa un salīp visrinķī un visapkārt, ieskaitot kokus, zāli, priekškājas, pakaļkājas, asti un degunu. Taču sniegs, Pūk un Sivn, nav ēdams. Ēst to, protams, var, bet tad agrāk vai vēlāk sabojājas vēders.
- Ak. - saviebās Sivns atcerēdamies reizi, kad Trusītis viņam iestāstīja, ka spināti ir tās pašas ozolzīles, tikai tādas, kas aug no zemes.
- Lūk, Pūk, un stāvēdams līdz ceļiem sniegā, es sapratu, ka esmu gandrīz priecīgs. Tāpēc es paņēmu savu dzimšanas dienas podiņu, izņēmu no tā zilo lupatiņu, un ieliku tajā sniegu. Pūk, Sivn, manā dzimšanas dienas podiņā tagad ir sniegs. Pašam savs sniegs. Vai tev ir savs sniegs, Pūk? Un vai tev, Sivn, ir pašam savs sniegs? Nav. Tā jau es domāju.
Pūks un Sivns bija tik priecīgi, ka Ī-ā tagad ir pašam savs sniegs podiņā, un protams, gribēja to redzēt. Kamēr ēzlītis joprojām stāvēja uz galvas, dungoja dziesmiņu un bija gandrīz laimīgs, Pūks ar Sivnu devās pie podiņa aplūkot sniegu. Viņi uzmanīgi noņēma vāciņu - Sivns gan izteicas, ka varbūt nevajag vērt vaļā, jo varbūt Sniegs aizmuks - taču Pūks podiņu atvēra.
- Ī-ā, - teica Pūks. - bet tas nav sniegs. Tās ir putas.
- Putas. - bēdīgi novilka Sivns.
- Lāci, lāci, lāci. Ko gan tu saproti no sniega. TAS ir Sniegs. Un TAS Sniegs ir manā podiņā. Mans Sniegs. Mans pašam savs Sniegs, Pūk. - joprojām gandrīz priecīgs atbildēja Ī-ā.
- Ī-ā, - Pūks gribēja ko teikt, taču aprāvās. Viņš uzlika podiņam vāciņu un teica Sivnam - Sivn, dosimies tālāk. Lai Ī-ā trpina gandrīz priecāties par savu sniegu savā podiņā.
- Ēzelīt, - Pūks teica. - Mēs ar Sivnu tagad iesim apraudzīt Pūci, Kengu, Kristoferu Robinu un citus. Bet mums ir liels prieks, ka tev ir pašam savs sniegs savā podiņā. Apsveicam tevi, Ī-ā, ar pašam savu sniegu.
- Ja, jā, apsveicam! Apsveicam, Ī-ā! - sajūsmā spiedza Sivns. - Sniegs! Pašam savs! Apsveicam!
Sivns gan nodomāja, ka arī ļoti mazam dzīvnieciņam pienākas pašam savs sniegs savā podiņā, pat ja tas nemaz nav īsts sniegs, un ir tikai putas, taču viņš tiešām bija priecīgs par Ī-ā un viņa sniegu.
Nodungojuši Pūka slavas dziesmu par godu Ī-ā, Pūks un Sivns devās tālāk ceļā. Nonākot Pūka priedītēs viņiem virsū pēkšņi uzskreja vienmēr steidzīgais Trusītis.
- Lāci! Sivn! Jāskrien. Tālāk. Visiem. Jāpasaka. Lāci? Vai tu jau zini? Sivn? Tu zini? - steidzīgi runāja Trusītis?
- Ko, Trusīt? - teica Pūks.
- Jā, ko Trusīt? - pievienojās Sivns.
- Kristoferam Robinam. Jauna manta. Liela. Balta. Zaļa. Kā taure. Bet ne taure. Nepūš. Tas ir, pūš, bet neskan. Bet taisa mākoņus, Pūk. Visapkārt. Daudz mākoņus. Tepat, zalē. - stāstīja Trusītis. - Labi, Pūk, Sivn, jāskrien. Jāskrien tālāk! Jāpastāsta visiem. Kengai, Rū, Sīkam, visiem. Jāskrien. Atā, Pūk. Atā, Sivn. - noteica Trusītis un prom bija.
- Atā, Trusīt! - vienbalsīgi noteica Pūks un Sivns noskatoties kā tālumā pazūd Trusīša baltā ļipa.
- Pūk, - teica Sivns. - Vai tu nedomā, ka varbūt, ka, Ī-ā, ka tas sniegs, ko Ī-ā bija atradis, ko ielika savā podiņā un uzlika vāciņu, ka tas sniegs, Pūk, varētu būt nācis no tiem Kristofera Robina mākoņiem, Pūk? Sniegs taču nākot no debesīm, Pūk. Un Mākoņi ir debesīs, vai ne, Pūk?
- Bet Trusītis teica, ka Kristofera Robina mākoņi esot tepat uz zemes. Zālē. Tepat kur mēs staigājam. Un kur Ī-ā staigā. Jocīgi mākoņi, Sivn. - noteica Pūks.
- Jocīgi mākoņi gan, Pūk. - piekrita Sivns.
Pūks un Sivns atkal sadevās rokās un dungodami dziesmiņu par Pūku un mākoņiem devās tālāk mežā, lai apciemotu pārejos draugus, un noskaidrotu, vai viņi arī ir tikko paēduši brokastis, un vai viņiem arī šodien iet visnotaļ labi.