- 3/10/08 01:33 pm
-
Kad viņi bija labu laiku gājuši, pa Pūka tiltiņu šķērsojuši upīti, izgājuši cauri Pūka priedītēm un nodungojuši Pūka dungājamo dziesmiņu, viņi beidzot nonāca ēzelīša Ī-ā muklājā. Pašu Ī-ā gan nekur nevarēja redzēt, taču vietā kur parasti galvu nodūris stāv Ī-ā, atradās pelēks bluķis ar mazu pušķi augšpusē.
- Pūk, - paslēpies aiz Pūka muguras čukstēja Sivns. - man ir bail. Tev nav bail? Man ir bail. Vai tikai tas nav Lemzis. Milpis. Pūk, Milzu Lempis! Pūk?
Arī Pūks nebija pilnīgi drošs, vai tikai Tas nav Milzu Lempis, taču tad Pūks sadzirdēja pazīstamu dungāšanu, kas nāca kaut kur no pelēkā bluķa apakšas. Saņēmis drosmi Pūks lēnam apgāja pelēkajam bluķim apkārt. Sivns joprojām bija ieķēries Pūkam rokā un paslēpies aiz muguras pavisam klusu, klusu pie sevis atkārtodams - Sivns ir ļoti mazs dzīvnieciņš. Sivns nav garšīgs. Milzu Lempis ir paēdis...
Apgājuši apkārt pelēkajam bluķim viņi pamanīja ko ļoti pazīstamu - ēzelīša Ī-ā galvu, pie pašas pelēkā bluķa apakšas.
- Ī-ā? - nedroši teica Pūks. - Vai tu zini, ka tev virsū sēž pelēks bluķis?
- Lemzis, milpis! - mēģināja izspiest Sivns.
- Man, - ierunājās ēzelīša Ī-ā galva. - nekas nesēž virsū. Man virsū esmu es pats. Redzi, lāci, tur augšā ir pušķis. Kā tu domā lāci, kas ir tas pušķis, Pūk?
- Maziņš Milzu Lempis. - novilka Sivns.
- To pušķi, Ī-ā, es esmu redzējis tev astes galā. Bet ko tas dara uz pelēkā bluķa, Ī-ā? - teica Pūks.
- Tas, lāci, arī ir mans astes gals, kurš atrodas manas astes galā. Savukārt tas pelēkais bluķis, Pūk, esmu es pats. Protams, nevar jau gribēt, lai lācis ar zāģu skaidām to saprastu.
- Bluķis? Ī-ā? Lempis? - Sivns joprojām nebija drošs.
- Ak tas esi tu pats ēzelīt. Bet vai tu zini, ka esi ar kājām gaisā, Ī-ā? - Pūks bija neizpratnē.
- Jā, lāci. Es zinu, ka esmu ar kājam gaisā. Un vai tu zini kāpēc es esmu ar kājām gaisā, Pūk? Jo es pats tā nostājos.
- Un kāpēc, Ī-ā, tu tā nostājies? - saņēmis visu drosmi kāda vien var būt ļoti mazam dzīvnieciņam vaicāja Sivns.
- Tāpēc, Sivn, ka es esmu gandrīz priecīgs. - atteica Ī-ā.
Pūks ar Sivnu neizpratnē saskatījās - Ī-ā ir gandrīz priecīgs? Kā gan tas ir iespējams?