- 3/10/08 01:31 pm
-
Vinnijs Pūks un Sivns gāja pa mežu.
- Kā tev iet Sivn? - teica Pūks.
- Man, - Sivns uztraucās, jo visu rītu bija gaidījis šo jautājumu, lai varētu pateikt, ka viņam iet visnotaļ ļoti labi. - iet visļotan ļobti abi! Vislabi ļotan. Visnoļ... Pūk, man iet labi!
- Ā! - noteica Pūks.
- Un tev, Pūk, kā iet tev? - Sivns nespēja nociesties ātrāk uzzināt, cik labi iet Pūkam.
- Sivēn, mēs tikko paēdām brokastis, - Pūks mazliet aizdomājās, domās vēlreiz aplaizīdams ķepas. - ejam pa mežu, klausāmies kā apkārt dzied putniņi, es domāju, ka arī man iet visļotan labi.
Sivns no sajūsmas iespiedzās un pat mazliet palēcās. Cik gan labi, ka viņiem abiem iet tik labi.
- Bet kā tu domā Pūk, - Sivnam nebija miera. - Kā tu domā, kā iet citiem? Pūcei, Kengai, Kristoferam Robinam, I-ā? Vai tu domā, ka arī viņi ir tikko paēduši blokastis, un arī viņiem tagad iet visļotan labi? Pūk?
Pūks nezināja gan vai Pūce, Kenga, Kristofers Robins, Ī-ā un pārējie bija tikko paēduši brokastis un vai viņiem iet visnotaļ labi. Taču lācītim Pūkam radās ideja.
- Sivn! Ir tikai viena iespēja to uzzināt, kā iet Pūcei, Kengai, Kristoferam Robinam, Ī-ā un pārējiem.
- Jā, jā, Pūk, kas tā ir par ideju? - Sivns bija tik ļoti satraukts, ka viņam pat pietvīka ausis.
- Mēs iesim ciemos pie viņiem visiem. Pēc kārtās.
- Pūk... Sivns gribēja vēl kaut ko teikt, bet bija pārāk priecīgs un satraukts, un nespēja neko pateikt, tāpēc ciešāk pieķērās Pūka ķepai un ik pa laikam priecīgi palēkdamies soļoja tālāk.
- Vispirms, - teica Pūks. - iesim pie Ī-ā.
- Ī-ā. - sajūsmā atkārtoja Sivns.