- lēnām krīt nost
- 11/3/06 08:46 am
-
Tā tad tā ir jābūt, nu viss notiksies kā neplānotā salidojumā uz kādas Rīgas ielas - pēc cik tur tiem klusuma gadiem kopš pēdējā apskāviena un nodurtām galvām kādu dienu vnk bambaram un uzskriesim viens otram virsū, sākumā nepazīsim viens otru, smaidīsim un apvaicāsimies kā iet, kas mainījies pašo laiku, kāds teiks, ka ir jau divu bērni un laimīgi precējies, kāds varbūt joprojām būs rūdīts (pēc paša vai ne paša gribas) vientuļnieks...Varbūt iestāsies mulsums un tad patieksim, ka jāsteidzas, kāds gaida vai negaida, bet jāsteidzas, pateiksim, ka bija liels prieks satikt un katrs pagriezīsies un dosies savā virzienā. Un tā tā dzīve vienā mirklī samezglojoties atkal ritināsies tālāk savā gaitā...
Scenārijs šoreiz derētu tāds?
Bet kkā pašai grūti tam visam noticēt, kaut laikam vajadzētu...
Lielas meitenes pasakām vairs nedrīkst ticēt!!!
Liesmas dejas formula ->
Sapņi+realitāte=neiespejamā misija.