August 23rd, 2008

• 8/23/08 11:55 pm
• Nekas nav mainījies. Tikai laikam ejot ar vien vairāk sanāk attīstīt iemaņas kā lai efektīvāk tiek galā ar emocionāliem atgremojumiem. Stāsti, sports, mašīnas un nekāds rokenrols.
  Šovakar mazo krustdēlu nobiedēju ar savu bālumu, jo vecāki paziņoja, ka man obligāti jābrauc ir viņiem vakarā līdzi uz pirti izdzīt no sevis zaļo velnu laukā (jo atkāzās saindējos ar "pīrādziņu" un labi vien bij, ka tiku savākta 10:00 no rīta no pirts, no kuras mūs jau taisījās dzīt laukā, jo sāka sarasties ar vien vairāk Kolumbu, tai skaitā arī es, kas būtu bijuši gatavi iet iekarot visas vēl nesaindēto "pīrādziņu" kontinentus). Laukos mani atveda ap 12:00 un tad atrubons. Un tad ap 19:00 rauš augšā un liek doties pērties, kaut kājas joprojām aukstas. Jā, tik daudz atpūtas liek nežēlīgi atgriezties studiju gados. Vai vēl trakāk - vidusskolas. Enerģiju nav kur likt. Vai tad šitādā laikā var doties paskriet krosiņu mēnesim pretī? Mjā.. Bet nu vot, atgriežoties stāsta sākumā - krustdēliņš mani ierauga un prasa savai omei, kas viņa krustmātei kaiš, ka tā guļ gultā un ir riktīgs dārzenis. Omīte jauki paskaidro - dvēselītei sāp. Un tad nu viņš kā kārtīgs ziņnesis visiem gāja to stāstīt un kopā ar mani bēdājās, ka manai dvēselītei tik slikti. Riktīgs mīļums.
  
• 1 commentLeave a comment