June 16th, 2008

• 6/16/08 02:01 pm
• Tad kad Tevi nomoka neskaitāmi jautājumi par to, kas tu esi un kāds esi, vai tev tādam vajag būt un kā lai mainās, ja vajag mainīties, kā lai pārtrauc sarežģīt lietas, ja tās nav nemaz sarežģītas, bet varbūt tomēr ir. Bet tu nespēj atšķirt - kad vajag, kad nevajag. Un varbūt tas viss ir pavisam normāli, kas notiek ar tevi. Jo tas esi tu, viņi ir viņi. Un neviens nav tāds pats kā citi. Varbūt vienkārši vajag nomierināties, pārstāt sevi šaustīt un sākt tā pa īstam sevi mīlējot dzīvot. Ko tu dari šādos brīžos?
  Es dzeru alu. Saprotu, ka esmu stulba vai arī ellīgi sievišķīga. :) Un retos brīžos paraudu. Kaut gan jāatzīst, ka alus mēdz sakāpināt emocijas (skatoties kādā radiusā ir tavas pārdomas), bet asaras iztīra...tā dziļi un spēcīgi. Kaut biežāk varētu ielaist acis kūtī un tās paslaukt.. Man tas viss notiek tā pēkšņi.
  Atminos pēdējo reizi vecmammas bērēs. Visi apkārt raud, visi, bet es drūmi nokārusi galvu visā tajā noraugos. Bez emocijām. Tāds trulums. Acis sausas. Un es jūtos pagalam nelāgi un bezjūtīgi. Un tad, kad vecmammas zārku laiž iekšā kapā, man pēkšņi sprāgst vaļā atklāsme, ka viss notiek pa īstam un ka vairs nekad, nekad nesatikšu... un tad kā tāds asaru izvirdums mani nesagatavojis traucas laukā ar maksimālo spēku. Likās, ka nogāzīs mani pat no kājām...
  
  Žēl, ka ir darba dienas vidus. Un tāds apnikums uz visu. Visu daru ar gariem zobiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saprotu, ka palicis vairs mēnesis.. Un tad parādu pigu priekšniecībai.
  Taču galvenais - pēc šīs nedēļas nogales es sapratu vienu lietu, ka es esmu sākusi iet pareizā virzienā...
  Es oficiāli uzaicinu uz tēju ik vienu lietu, procesu, kukaini, dzīvnieku, mītu un leģendu, no kuriem un kurām es baidos. Es ieskatīšos jums acīs un rūkšu! Un tapšu dziedināta! Jo man tas viss tik tiešām ir apnicis!
  
• 4 commentsLeave a comment