June 15th, 2008

• 6/15/08 10:49 pm
• Šad tad uznāk sajūta, ka esmu skumjš cilvēks. Bet šad tad man šādos skumjos skumja cilvēka brīžos izdodas atminēties, ka ir tik elementāri pieiet klāt pie sveša cilvēka un smaidot, skatoties tam acīs, teikt: "Sveiki. Es varu ar Tevi draudzēties? Es te nevienu nepazīstu, bet vienai būt nav jauki!" Un tad rodas prieks! :) Un viss notiek pats no sevis. Jo komunicēt ir skaisti. Un vēl skaistāk ir nebūt vienam, tad kad uznāk šādi skumja cilvēka skumji komunikācijas krīzes brīži, bet blakus nav neviena no vecā, labā.
  Kāpēc tādas lietas piemirstas un kāpēc tādas barjeru laktiņas ir noliktas ceļā - dzīvei patīk jokoties. Bet kur radies pēdējā laikā tik nenormāli daudz baiļu tik brašai lauku meitenei, nu dien nav skaidrs! :) Bet vajag radīt iespējas laukus, lai trenētos un vienu pēc otras tās iznīcinātu vai arī vienkārši tiktu galā ar emocijām, lai viss būtu kā agrāk un skumjais cilvēks neskumtu vairs. Bet vainot atbildi "atradināšanās no cilvēkiem" nebūs pareizi, it īpaši tāpēc, ka "bez viņiem jau tā pat nevar". Ar ko tad varēs uzlikt kļavu "degunus" un skriet viens otram virsū kā tādiem degunradžiem, imitējot sīvas kaujas, pirms kādam viņa "deguns" nav nokritis jau nost, ieraugot otra "degunu", nenokļūstot nemaz līdz sadursmei! Kļavu "degunu" respekts vienam pret otru ar līdz ejošiem smiekliem!
  Tad tiek saprasts, ka cilvēkus var arī mīlēt :) un nemaz tik traki ciplanētieši viņi nav. Tikai burvīgi dīvaini. Un nekas nav skaistāks šajā pasaulē kā burvīgs bērnišķīgums un burvīgs dīvainīgums!
  Vēl laba tēma, pirms aizmigšanas autobusā, lai dabūtu stīvu sprandu, ir pakošļāt smadzenēs tā brīža emociju analizēšanu. Manī šodien bija ieviesusies mazmazītiņa tukšuma sajūta. Tu saproti - tad kad tiec nodarbināts, nesanāk laika domāt, nav vajadzības iet klāt un draudzēties. Tāpēc, ka process rada procesu pats no sevis. Bet jūtot, ka nodarbinātība ir kļuvusi par mehānismu vai arī tās vienkārši nav, pazūd procesa radītie procesi. Paliek tikai sausa inerce.. Manī ir tikai viena krāsniņa neiekurta. Jo visas pārējās ir/tiek izkurinātas un šīberis ciet, agrāk vai vēlāk. Un šī neizkurinātā krāsniņa ik pa laikam čīkstina savas krāsns durtiņas enģes, lai atgādinātu par savu esamību. Jo istaba salst. Un kaķēns nevēlas šādā siltuma trūkumā spēlēties ar kamoliņiem. Bet varbūt tā ir tikai iedomu krāsniņa vai arī lielas durvis uz kaut ko pavisam citu un nezināmu... Bet lai to saprastu, vajag arvien jaunu un jaunu pieredzi, mācības mācību galā un atcerēties, ka nav jābaidās draudzēties. Un ja vajag meklēt sevi, tad vajag to darīt. Neskatoties cik daudz laika prasīs. Vajag lekt virsū savam mopēdam un drāzties pretī saullēktam!
  •--• •- •-•• -•• •• • •••
  "Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie," mazais princis nodomāja un turpināja savu ceļojumu...
  
• Current Music: Cilvēku acis, ausis, deguni, lūpas
• 0 commentsLeave a comment