June 3rd, 2008

• Vecčolēni
• 6/3/08 09:28 pm
• Nav nemaz tik slikti negaidīti nokļūt sociālo antropologu ballītē te pat kaimiņu mājās, ap kuru tik klīst no dzimtas uz dzimtu nodotas leģendas! Un tur veca koka sijas smaržo tāpat kā pie manis. Un tur klona sienas ir tieši tik pat laika zobu grauztas kā pie manis. Un putniem miljoniem dziesmu nošu. Un tik neizsakāmi liels lepnums un pateicība, ka arī man tas viss ir dots. Un ka zemes un māju mīlestībai nejūt robežu. Ceriņi gan zied savādāk, akācijas sāk tik plaukt un miglas vaļņi dzestrāki! Un pa vidu visam - par un ap antropoloģiju.
  Tikai 1km vieglā pastaigā uz mājām pa salnas pielietu pļavu pēc pusnakts, kad mana mīļā draiskule, cieši ievīkstījusies starp manu elkoni, visu laiku čukst ausī - mums vajadzēja vēl palikt, man tā gribējās bučoties! Suņi pēc pusnakts vairs nerej. Tik dzērves tālumā kliedz. Un mēs abas ķiķinam kā sešpadsmitgadīgas.
  No rīta mamma mūs mīļi sabužina un atver logu, pa kuru atkal ieklīst nebeidzamās putnu balsis un nošu rindas. To nevar izstāstīt vārdiem, aprakstīt epitetiem, to var vienkārši sajust un paņemt saujām sev līdz.. Nebeidzama miera, piepildītības sajūta. Atrodoties īstajā vietā ar īstajiem cilvēkiem un atdodoties īstajiem sajūtu mirkļiem.
  Un es laikam zinu, ko es vēlētos studēt, kad atgriezīšos no Kaukāzas.
  
• Current Music: Acoustic
• 1 commentLeave a comment