January 6th, 2008

• Pasaki SVEIKI
• 1/6/08 10:38 pm
• Liekas tik muļķīgi, bet ja salīdzina izsapņotās piecas dienas Berlīnē, tad jāatzīst, ka atlikušās atvaļinājuma 2 dienas te pat MĀJĀS bija daudz reiz sirsnīgākas, aizkustinošākas, mīlīgākas, mierīgākas un vnk burvelīgas. Es mīlu MĀJAS. Tāpēc es nesaprotu, kā spēšu aizbraukt. Jo te ir viss, ko es mīlu un viss, kas man liek justies saskaņā ar sevi un neliek man pārmest, ka ar dažiem ir tik grūti atrasties uz viena viļņa un bumba vislaik sprāgst. Te man pastāv tiesības izvēlēties. Harmonija it visā. Un ir tik viegli... Vari būt dīvains, īgns, bērnišķīgs, sarkastisks, mīļš uz vella paraušanu visu dienakti. Bez nosodījuma.
  Kaut būtu vasara un es guļammaisā varētu gulēt uz šķūnīša jumta. Brinģos stindzinoši vējainajās ziemas naktīs zvaigžņotās debesis izsteigti aicina kopā ar viņām dejot, bet tad, aizdomājoties līdz ar nostāstiem, ka katra zvaigznīte ir kāda mirušā dvēselīte, tad tā mazlietiņ paliek neomulīgi un romantika kaut kur zūd... Tumsā, manā kalna galā, kad apkārt vējš ieskrienas un vilki gaudo no toletes puses (naktī tur iet tikai nenormālie, jo tumšie krūmi mudž un čum no briesmoņiem un dibens var piesalt pie cauruma, jā gan). Vienai ziemas nakts sprēgonī man nepatīk atrasties ārā. Nu dien. Spocīgā mājas ārlampa dzenā veļus šurp un turp..
  Un zinies, es redzēju krītošu zvaigzni, kādu dvēselīti, kas nolaidās atpakaļ uz zemes... Ziemā tās nekrīt tik bieži, tāpēc parasti aizraujas elpa. Es iedomājos vienu vēlēšanos. Pareizāk - centos to noformulēt. Bet tad es fiksi sapratu, ka tā formulēšana bīdās tajā virzienā, kurā es cītīgi strādāju, lai pierādītu, ka mātes dabas ieliktie instinki ir apčakarējami. Un tad, kad ķēros pie otrās vēlēšanās formulēšanas, zvaigzne jau bija nokritusi.. Un tā jau kādu gadu. Vot tas gan iedzen skumjas. Jo es krītošām zvaigznēm ticu. Vismaz kaut kam.
  Vislabāk ziemas naktīs ir skatīties zvaigznēs no siltas mašīnas uz kāda piesniguša izbraucama lauku ceļa, lēnām braukt uz priekšu, izslēgt gaismas un ļaut, lai baltais sniegs, mēness un zvaigznes aizaicina uz pirtiņu. Tad ļaut sevi kārtīgi nopērt. Sārts kā zīdainītis. Pārguris un apgarots. Un pirms tam uzcept ābolkūku sen nesatiktiem mīļumiem.
  Bet šodiena, šodiena vispār bij skaista. Rīts iesākas ar pēdējo manu mīļo māju mīkstā madrača sajūtu noķeršanu, kādas pāris minūtes satinoties palagos un cenšoties uzsūkt tā mīkstās vibrācijas, kad tajā grozies, sarinities un velies. Ārā no gultas kāpt negribās, jo krāsns pa nakti ir izdzesinājusi istabu. Bet kad dzirdu, ka tētis virtuvē skalda skaliņus un no virtuves nāk kārdinoša kafijas smarža, es ļaujos..
  Šķiet, ka es varētu nodibināt svētdienās avīzes lasīšanas pulciņu. Lemon bārs tam būtu kā radīts. Makaroni ar garnelēm, siltas ķiplokmaizītes sierā un ar olīvēm, alus un jauka sabiedrība. Katrs ieurbies savā avīzē. Stundas šādā gaisotnē paiet nemanot. Un tad vakars noslēdzas ar Putnu operu. Man dakters Dūlits vienmēr ir šķitis jauks personāžs un kanāriju putniņiem ir skaists bērniņš.
  Rīt pirmā darba diena šajā gadā. Bet es jau neiešu to sabojāt ar šādām domām, man vēl ir brīvības laiks. Nakts ar mani.
  
• Current Music: deep dish - say hello
• 12 commentsLeave a comment