February 28th, 2006

• kaut grūztu...
• 2/28/06 04:59 pm
• Kā vakar pārdzīvoju, kā.
  Tika piedzīvota smagas formas 1dienas depresija. Un kā reizes gribējās sev iekšas izgriezt uz āru un bik neverbāli atkailināties, bet mans anonīmais iekšējo sastrēgumu vakumpumpja serveris tieši tad, kad vajag, nedarbojās. Nekrietnais globālais tīmeklis.
  
  Kā apstiprina kalendārs, jau 2diena, bet nekas nemazinās. Tā tad laikam pavasara depresija. Hipī jeij. Apgrūtinošā, manis jaunizdomātā diēta - sekošana pēc kaut kādām neiedomājamām mēnešfāzēm ir gods godam beigusies. Acu priekšā cepta cūka vairs nelidinās. Esmu varone, mazais. Ne nokā gribas raudāt. Bet nekad jau nav nenokā šāpat tā. Vienmēr jau īstenībā ir nokā. Iekšās sēž milzōgs zvirbulītis un noķiepjot Edžus Niknā vienas ellīgas dziesmas piedziedājumu, kāds to skubina un mudina - ev, zvirbulīt, grūd!
  
  Vakar ielīdu vannā. Sadedzu sveces, sametu ūdenī burbuļojošas, aromātiskas vannas bumbas (uz etiķetes bij rakstīts - skumju mazinātājs - kādas gan tik maģiskas spējas zemeņu un piena savienojuma nepiemīt). Atslēdziens. Aiz durvīm kāds ārdās, ka tulīt kāds cits novelsies no krēsla, labojot lampu. Iesmējiens, kā tad, kā tad. Būkšķis. Ironisks - jā, kā tad, kā tad. Mana āda tikmēr saeļļota... Rokas slīdīgi glāsta augumu. Atslēdziens. Kā gribas, lai mani aiztrauc kopā ar ūdeni, kad tam laiks izsūknēt istabas kuģi sausu. Bet nekas nenotiek. Pilnīgi nekas. Bet vajadzēja. Tiešām vajadzēja. Ilgi gaidīju, līdz sāka salt...
  
  Ev, zvirbulīt, grūd!!!
  
• 1 commentLeave a comment